Es nokrītu, un pamostos.
Es neapjēdzu kas tikko notika.
Es neatceros neko no tā sapņa. Es joprojām neapjēdzu tas bija sapnis vai īstenība, jo es sāku just asas sāpes savā rokā. Sāpes bija neciešamas. Es neizturēju, un asaras sāka līt pār maniem vagiem.
Ar nelieliem spēkiem es pacēlu galvu, un paskatījos uz sāpošo roku. Blakus tai, viss baltais palags bija asinīs.
Es redzēju, ka rokā netālu no plaukstas bija liela strīpa.
"Pa kuru laiku es sagraizījos?"
Kas notiek.
Viss man vairs nav spēka. Es aizvēru acis, un ļāvos kādam citam. Nezinu kam. Es gulēju, un jutu, kā mani spēki izsīkst. Man vairs nesāpēja roka. Man nesāpēja nekas, izņemot sirdi.
Un es iegrimu sevī.
Es paskatījos visur apkārt, un viss bija tumsā.
Es redzēju gaišu punktu galā. Tas mani nesauca. Es vienkārši gāju uz to. Līdz ar katru soli punkts kļuva lielāks, un man palika siltāk.
Es biju jau tik tuvu punktam, ka atlika vairs tikai pieci soļi, un es būtu iekšā.
Bet tajā brīdī man pat vairs prātā nenāca iet uz priekšu. Manas domas pilnībā sagriezās otrādi, kopā ar mani. Arī es pagriezos, un nežēlīgā ātrumā sāku skriet uz priekšu.
Bet viss nebija tik viegli. Jūs domājat, ka baltais pleķis lika man mieru? Ne!
Tas dzinās man pakaļ. Es skrēju vel ātrāk. Arī pleķis skrēja ātrāk.
Es jau biju gandrīz galā....
Un es atveru acis... man vis apkārt ir balts. Es knapi turu acis vaļā, jo baltā krāsa ļoti apžilbināja, un es gandrīz neko neredzēju.
Es jutu, ka es guļu, un ka manā nesagraizītajā rokā ir kaut kas iedurts.
Katetrs. Nevar būt.
Es esmu slimnīcā... b-bet kā?
Es dzirdēju, kā atcirtās durvis, un knapi redzēju, bet redzēju, ka pa tām kāds ienāk.
Tā bija slimnīcas māsiņa.
Es viņai prasīju, kā es šeit nonācu
Viņas atbilde nedaudz šokēja...
********************************
Heyaa... vēl viena sviestaina daļiņa
Es domāju, ka pa šo nedēļu būs vairākas daļas...
Ja patika spiežat ☆
~Jaunozola~
YOU ARE READING
Izvēles
RandomVisa mūsu dzīve sastāv no izvēlēm. Mēs izvēlamies vārdus, darbības, ģimenes, un tādā veidā mēs arī izvēlamies savas dzīves...
