Krista

5

Pēc kāda laiciņa jau es biju izdzērusi 4 viskija glāzes. Pie manis pienāca kāds skaists, izskatīgs puisis.
-Hey, tu viena?
-Tagad, jā.
-Kāpēc tā?
-Nezinu, Meisons kaut kur pazuda. Teica vēl, ka nepametīs vienu kaut kur ballītē.
-Tātad aizņemta, ja?
-Nē, brīva.
-Kas tad ir tas Meisons?
-Tas esmu es! - pēkšņi no kaut kurienes uzradās viņš.
-Jā, tas ir viņš! Tas kurš mani te atvilka, lai izdzītu itkā manu party pūpera garu.
-Aa, vispār mani sauc Kristiāns.
-Krista, mani sauc Krista.
-Eu, jūs par mani vispār aizmirsāt? - kaut kur Meisona balss atskanēja.
-Meison, ej prom. Ja nebiji visu laiku ar mani tad tagad man ir kompānija es pat teiktu laba kompānija, tāpēc, jā, čau! - pateicu Meisonam. Besī ārā, ka viņš uzrodas kad man ir ar ko pavadīt laiku, viņš mani redz tikai tad kad man kāds ir, ja nav, tad viņa arī nav.
-Krist, tu tagad mani pamet?
-Meison, mēs neesam kopā, lai es tevi pamestu.
-Bet mēs varētu.
-Meison, ej izguli dzērumu. - un Meisons pēc skata diezgan sāpināts aizgāja.
-Tas čalis izskatās diezgan labi ieķēries tevī.-piebilda Kristiāns.
-Nu, nezinu.
-Huh, tev pret viņu kaut kas ir?
-Man? Nu laikam, ka nē.
-Laikam? Tas ir nē vai, tomēr, jā?
-Ko tu mani te tagad pratini par Meisonu?! Bārmeni? Ielej labāk viskiju. - Jā, Kameronam mājās bija tāds kā bārs un tur šodien bija kaut kāds nerunīgs bārmenis.
-Es tevi nepratinu Krist! Es tikai pajautāju.
-Labi jau labi.
-Jūsu viskijs.
-Paldies, bārmenīt. Kā tevi vispār sauc?
-Tev tas bārmenis patīk labāk par mani? - Kristiāns mani negaidīti pārsteidza ar šo jautājumu. Es tikai pajautāju tā puiša vārdu.
-Ak dievs, miers.
-Mans vārds ir Edvards. Es esmu Kamerona labākais draugs. Tev ar Kameronu ir labas attiecības?
-Kāpēc tu domā, ka man ir labas attiecības ar Kameronu?
-Nu, Kameronam ne visi un ne visas patīk.
-Aa, nu mani atvilka uz šejieni mana dvīņu māsa Kima.
-Vai, piedod, es pat nepamanīju, ka jūs esat dvīnes.
-Protams. Es nevelku extra īsas kleitiņas un nelieku tonnu ar kosmētiku un neguļu ar visiem.
-Ou, skarbi, bet patiesība.
-Edvard, es piedzeršos, ielej man labāk kolu.
-Lūdzu, tava kola.
-Pāāāldiesss.
-Lūūūdzuuuu. - un abi sākām riktīgi smieties.
-Euu, jūs! Par ko jūs smejaties? Euu, Krist? Paskaidrosat? Euuu, nu beidzat, taču smieties. Eu! Nu tač, pietiks. - kaut kur fonā runāja Kristiāns.
-Jā, jā, labi, labi. Mēs beidzām. Kas tik svarīgs, ka mēs nevarējām smieties?
-Par ko jūs smējāties?
-Tu klausījies ko mēs runājam?
-Jā.
-Un tu nedzirdēji?
-Nē.
-Nu tad tu slikti klausījies. Ja nedzirdēji, tad tev vairs nesaprast.
-Okey, okey.
-Kristiāān! Kooluuuu gribū.
-Labiii, Princessss.
-Pāāldiesssss
-Lūūdzuuuuuuuu-tikai šoreiz bez 5 minūšu smiešanās iztikām, nedaudz pasmejāmies un turpinājām sarunāties.
-Eu, Krist. Tev viņš patīk labāk nekā es, ja? Par mani jau aizmirsi?
-Ak dievs, miers. Es tikai ar viņu sarunājos, tāpat kā iepriekš ar tevi. Nepūt no mušas ziloni, okay?
-Mhm, okay, okay.