Mežģīņu noslēpums

1.

Manā priekšā stāv mans jaunais skolotājs. Viņš ir tērpies smokingā, kas maksā vismaz pāris tūkstošu dolāru. Ja pa gabalu var redzēt, ka viņš ir siržu lauzējs. 

Es viņam jau sen būtu atteikusi, ja vien mana māte nebūtu tādā starā par viņu. Diemžēl esmu princese un pēc protokola man nav tiesību viņam atteikt bez iemesla. Kāpēc tas vienmēr notiek tieši ar mani un vēl pašā nepiemērotākajā brīdī?

Jā, zinu, ka šobrīd esmu ļoti apbēdināta, jo lai gan Rafaels bija ļoti neizturams, viņš vienmēr zināja, kad man vajag palīdzību, tāpēc vienmēr tiku prom no treniņiem, kad tas bija nepieciešams. Tagad viss mainīsies.

Ieliku savu roku viņa siltajā plaukstā. Mana roka likās tik ļoti trausla viņa rokās. Tieši tajā brīdī caur visu ķermeni izšāvās elektrības šalts un auksti drebuļi. Galvā atskanēja vecmāmiņas balss: "Tu zināsi, ka viņš ir īstais, pēc elektrības šāviņa." Izmetu tūdaļ no galvas šo neciešamo domu. Ar viņu nekad! Likās, ka tūlīt pakritīšu, taču Džonatans mani noķēra. Atkal mūsu acis sastapās, un uz viņa lūpām rotājās tik ļoti pazīstamais, pašapmierinātais smīns. Pret sienu to smīnu.

"Ar tevi viss labi? Varbūt vajag pasaukt ārstu?" Džonatans uzdeva jautājumus vienu pēc otra.

"Nē, man tikai sareiba galva. Nav jau nekāda mirstamā kaite."

"Tu esi nākamā princese, tāpēc tev par savu pašsajūtu ir ļoti jārūpējas. Tu nedrīksti būt tik vieglprātīga. Tev ir vairāk jākoncentrējas."

"Atradies jau nu īstais cilvēks, kurš mani varētu mācīt dzīvot. Tā kā aiztaisi savu muti un beidzot ļauj man nostāties pašai uz savām kājām. Pārāk ilgi jau atrodamies šādā pozīcijā. Direjiem var rasties divdomīgas domas, un tas man it nemaz nav vajadzīgs." Noteicu un izrausos no viņa skavām. Atzīšos, ka bija pat patīkami, kad viņš bija mani apskāvis un tomēr es to nevarēju pieļaut.

Kad biju jau atkal nostājusies uz savām kājām, orķestris atskaņoja pirmos valša akordus. Džonatans pievilka mani sev tuvāk, ja godīgi pat tuvāk nekā protokols atļauj. Vienu roku viņš uzlika uz manas kailās muguras, taču ar otru saņēma manu plaukstu. Savu vēl neaizņemto roku novietoju viņam uz pleca, un mēs sākām griezties dejā.

Tu taču zini, ka esi mani pievilcis pārāk tuvu, tuvāk nekā protokols to atļauj, vai ne? - es nodomāju.

Jā, un kas par to? Man nešķiet, ka tevi tas baigi uztrauktu. - atbildi saņēmu nekavējoties.

kā par atbildi, es viņam uzkāpu uz kājas. Sāpēja laikam diezgan, ja jau Džonatans saviebās.

"Tu, jaunā dāma, uzvedies ļoti nepiedienīgi. Man tevi būs jāsoda. Lai gan ņemot vērā to, ka tu it nemaz neproti kauties, tas būs viegli izdarāms." Izteicis šos vārdus, Džonatans pasmīnēja.

Es zinu, ka tūlīt izdarīšu to, ko nožēlošu, bet es izrāvos no viņa tvēriena un izskrēju no zāles. Princesei jau tā nepiedienas darīt, kur nu vēl nākamajai karalienei.

Visu ceļu līdz istabai mani mocīja tikai viena doma - Kāpēc viņš kaut ko tādu teica man? 

Manus vaigus jau plosīja karstas asaru straumes. Es nezinu kāpēc, bet viņa teiktais mani satricināja. Jā, es zinu, ka mana fiziskā sagatavotība ir galīgi zemā līmenī, tomēr tas viņam nedod tiesības mani aizvainot. 

Nonākot pie istabas durvīm, pateicu savam apsargam Geilam, ka nevēlos, lai mani kāds šodien traucē, pat manai mammai nav ļaut šķērsots šīs istabas slieksni.

Aizcirtu aiz sevis durvis un tās aizslēdzu. Asaras bira jau straumēm, mana kleita bija slapja un netīra no tušas traipiem. Diadēma bija galīgi nošļukusi uz vienu pusi, mati galīgi izjukuši. Es droši vien izskatījos pēc pēdējās mēslu čupiņas.

Saņēmu pēdējos spēkus, lai pieceltos un aizietu līdz vannas istabai, lai sagatavotos naktij. Viss bija tieši tā kā teicu. Es šādā paskatā Helovīnos bērnus varētu baidīt. Noliku diadēmu blakus izlietnei, noģērbos uz iekāpu dušā. Es ļoti ceru, ka ūdens aiznesīs prom kaut daļu manu asaru.

Tiklīdz man kļuva vieglāk, es iekāpu savā gultā un paņēmu grāmatu, ko mēdzu lasīt tad, kad man bija skumji. Es nebiju tikusi līdz pirmās rindkopas beigām, kad kāds ļoti stipri sāka dauzīt durvis un kliegt.

"Akela, lūdzu atver durvis. Es vēlos atvainoties. Man nevajadzēja tā teikt. Es zinu, ak tu to nebiji pelnījusi." Aiz durvīm skanēja Džonatana balss.

Viņam jau nu gan vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai atrastu manu istabu. Nu jā, pils jau ir īsts labirints, tikai es tajā tā nejūtos, jo to pārzinu kā savus piecus pirkstus.

Es neatbildēju, tikai izslēdzu gaismu, ietinos segā un pagriezos uz otru sānu. Dauzoņa un kliedzieni pie durvīm nerimās līdz pat brīdim, kad es beidzot iemigu. Tieši šis brīdis man lika nožēlot guļamistabas izvēli, jo tā atrādās pārāk tuvu ārdurvīm, bet lai nu tas paliek.

Es iemigu un nokļuvu savā pasaulē, kur viss ir iespējams. Tur nav problēmu, tur nav nekā negatīva. Es ļoti ceru, ka rītdiena nesīs pozitīvas pārmaiņas.