Mežģīņu noslēpums

2.

Manā istabā atausa jauns rīts. Saules stari maigi pieskārās manai sejai, viegli to noglāstot un piešķirot tai zelta stundas maģisko spīdumu. Gulta šorīt likās jo īpaši silta un vilinoša, kas nepadarīja manu celšanos ne pa kripatiņu vieglāku. Kad beidzot piecēlos no gultas un ieskatījos pie gultas esošajā pulkstenī sapratu, ka, ja nepasteigšos, tad ieradīšos uz brokastīm īpaši vēlu, kas manai mātei nepatika. 

Nolēmu neiet dušā, jo tur vakar biju pabijusi pietiekami, lai šorīt nevajadzētu mazgāties. Nostājos priekšā savam tualetes galdiņam un sāku savu seju noklāt ar nelielu kosmētikas daudzumu. Man ļoti patika sevi izpaust radoši, īpaši izmantojot acu ēnas. Šorīt sliecos par labu zilajiem toņiem, kas simbolizē manas dzimtas vadošo elementu - ūdeni. Mūsu dzimtā visi ir spējuši kontrolēt ūdeni, kas ir ļoti raksturīgi karaliskajām dzimtām. Savā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā es uzzināšu, kuru elementu es kontrolēšu. Ir reti gadījumi, kad vecākiem, kuri abi kontrolē vienu elementu, piedzimst bērns, kurš nekontrolē nevienu elementu vai kontrolē pavisam atšķirīgu. Vēl retāk mūsu vidū ir direji, kas spēj valdīt ar diviem vai visiem četriem elementiem. Es ceru, ka attaisnošu mammas cerības un būšu ūdens elementa pārvaldniece tieši tāpat kā Apollo.

Saņēmusi matus nekārtīgā copē, uzvilku melnu hudiju un zilas jogas bikses, klāt tām pievilku ērtus skrienamos apavus un devos lejā uz brokastīm.

Līdz ko biju atvērusi durvis, mani sagaidīja apsargs, kuram rokās bija zīmīte.

"Kas to man lika nodot?" vaicāju apsargam, kuru šeit redzēju pirmo reizi.

"Jūsu māte, princese Akela." Pavisam vienkārši atbildēja apsargs.

Nolēmu, ka zīmīti lasīšu pa ceļam uz brokastu zāli. Lēnām atvēru zeltīto aploksni, kuras vidū atradās mammas un tēta pēdējais portrets pirms viņa nāves. Bija pagājis jau tik ilgs laiks kopš tas notika, tomēr mamma tik un tā atteicās tu likt portretu, kurā smaida viena. No tās rēgojās zelta krāsas papīrs, uz kura bija man veltīta ziņa.

Pie mums brokastīs šodien viesosies princis no Arābo klana. Tā kā vakar tu izdomāji, ka nesekosi karaliskajam protokolam, vismaz šorīt es tevi aicinu būt pieklājīgai un saģērbties kā princesei pieklājas. Neliec man atkal tevī vilties.

Neliec man ATKAL vilties?! Ko tas tagad nozīmē? Nu protams, ka es esmu ģimenes melnā avs, jo es nevēlos sekot protokolam, kas ir vairāk kā 1000 gadu vecs. Protams, ka Apollo ir māmiņas mīlulītis, jo klausa katrai viņas pavēlei, pat piekrita apprecēties ar Galādo klana karaļa vecāko meitu. Tikai atļaušos piebilst to, ka mēs jau gadiem ilgi karojam ar Galādo klanu un es netaisos karot pret savu pašas brāli. Un par Eliju nemaz nav vērts runāt. Viņa, kā jau jaunākā ģimenes atvase, ir visu mīlulīte. Atliek tikai viņai uztaisītu kucēna acis, kad visi jau krīt pie viņas kājām. Uz mani gan diemžēl tas nestrādā, tāpēc mums nav tik ļoti labas attiecības. Es esmu tā, kam ir jācieš visvairāk, jo es nepakļaujos noteikumiem. Nekas nemainās, un viss ir palicis tikai sliktāk kopš tētis krita karā. Nezinu, cik ilgi varēšu vēl izturēt šo attieksmi.

Pavisam sapīkusi iegāju brokastu zālē. Visiem padevusi īgnu "labrīt" apsēdos savā vietā un ķēros pie brokastīm, kas šorīt izskatījās īpaši vilinošas. Es jutu kā visi uz mani skatās, tomēr nepievērsu tam uzmanību. Likās, ka Džonatans, kurš bija nosēdināts man priekšā, izdedzinās manī caurumu ar savu intensīvo skatienu. Nepievērsu tam īpāšu uzmanību un paņēmu grāmatu, kura bija nolikta pie mana šķīvja. Es diezgan bieži lasīju grāmatas ēdot, jo tie bija vienīgie manas dienas brīži, kad to varēju atļauties.

"Kur tad ir mūsu īpašais princis, kura dēļ man bija īpaši jāuzpošas? Kaut kā jaunas sejas pie galda neredzu." sarkastiski jautāju pagriezusi seju pret māti.

"Tavā priekšā arī sēž šis īpašais princis, kā tu izteicies. Viņš būs arī tavs pasniedzējs, AKELA." Māte noteica, īpaši uzsverot manu vārdu. "Varēji vismaz saģērbties kā pienākas."

Nobolīju acis un pievērsos grāmatai. Es netaisos skriet pakaļ Džonatanam un netaisos viņa dēļ izdabāt mātei. Es varētu to viņa smīnu ar lāpstu pret sienu izšķaidīt, ja vien man to ļautu. Nezinu kā šī zeme vēl nes tādu kretīnu kā viņš. 

"Šīs jogas bikses izskatās īpaši labi uz tavām kājām, izceļ dibenu. Man nav nekādu iebildumu, ja tu biežāk šādi pārkāptu karalisko etiķeti."

Jau atkal tas muļķis bija iekļuvis manās domās, jau atkal viņš tika man klāt. Paskatījos uz viņu ar iznīcinošu skatienu, piecēlos un gāju prom. Mana apetīte bija pazudusi. 

Pateikusi kalpotājiem, lai uznes kaut ko uz istabu, un atvainojusies par aiziešanu, devos uz savu istabu, lai gan nekur tālu netiku. Kāds mani spēcīgi parāva aiz rokas.

"Kur tu tik ātri sataisījies?" jautāja Džonatans, spēcīgi urbjoties manī ar savu acu zaļo skatienu.

"Nav tava darīšana. Labāk aizej un parunā ar kādu, kura fiziskā sagatavotība nav divgadnieka līmenī." Pagriezos un devos prom, jau asarām laužoties uz āru.

"Klau, Akela. Piedod, es tik tiešām negribēju tevi aizskart. Es vēlos, lai mums būtu normālas attiecības"

"Zini, tavs piedod neko nesalabos. Es netaisos runāt ar cilvēku, kurš vispirms mani apvaino, taču pēc tam izsaka seksuāla rakstura piezīmes par manu dibenu. Zini, tu nemaz neproti iedraudzēties ar cilvēkiem , kur nu vēl iepatikties tiem. Vienkārši liec mani mierā un nekad vairs netuvojies man."

"Akela, tu labi zini, ka tas nebūs iespējams. Man ir tevi jāapmāca, turklāt tieši pēc gada, dienu pēc Elijas dzimšanas dienas mums ir paredzētas kāzas. Tava māte par to vēlējās paziņot šorīt pēc brokastīm, bet tev nebija garastāvokļa, tāpēc šie jaunumi ir pārlikti. Tev ir tieši 365 dienas, lai iemīlētos manī ar visu savu būtību un lai es izdarītu tieši to pašu attiecībā pret tevi."

" KĀ LŪDZU? MUMS IR JĀPRECAS? UN ES PAR TO UZZINU PĒDĒJĀ? ES TEVI IENĪSTU DŽONATAN MIKEL ENRO ARVIVEL! ES TEVI NEKAD NEMĪLĒŠU! DZIRDI?! NEKAD!" Nokliedzos un skrēju uz savu istabu, asarām ritot pa maniem vaigiem.

Es tam nespēju noticēt. Mani izprecina pret manu gribu, turklāt par to neviens netaisījās man pat paziņot. Man ir dotas 365 dienas, lai es iemīlētos Džonatanā. Nebūs, es darīšu visu, lai ienīstu viņu vēl vairāk un izjauktu kāzas. Es nevēlos precēt cilvēku, kuru ienīstu, kurš mani nesaprot, pat par spīti tam, ko teica vecmāmiņa. Tas vienkārši nenotiks. Un mans plāns, lai to īstenotu jau ir gatavs. Pagaidi tikai Džonatan Mikel Enro Arvivel...