Lucifers dauther

Lucifers daughter 3

Es no rīta piecēlos. Varbūt, ne gluži piecēlos. Es vakarnakt skatījos seriālu līdz četriem naktī...sanāk ka esmu gulējusi 3 stundas. Mana galva dunēja un ķermenis pieprasīja miegu. Eh...Es vēl jau varētu pagulēt, bet man ir jāiet uz skolu.
Es izkāpu ārā no gultas un mana sega nokrita nost no pleciem.
"Brrr...."es nodrebinājos pamanot ka mans istabas logs ir vaļā.
Tas izskaidro kāpēc šeit ir tik auksti kā ziemeļpolā. Es izkāpu ārā no gultas un aizgāju uz otru istabas lai paskatītos ārā pa logu.
"Kāda velna pēc man vajadzēja vakar attaisīt savu logu vaļā?"es pie sevis murmināju vēl joprojām drebinoties.
"Pag......Es vakar neataisīju logu vaļā....." Es domāju un mani pārņēma domas par stalkeri.
Nevar būt ka tas bija viņš. Nu vienkārši nevar būt. Tas nav iespējams.
Manas domas skraidīja turpu šurpu.
"Labrīt!"mans tētis atvēra durvis istabā.
"Labrīt tēt."Es ar nedaudz trīcošu balsi atbildēju.
"Ak dievs Marij, kāpēc tu atstāji pa nakti logu vaļā? Tava istaba ir ledaina!"mans tētis teica un izraisīja logu ciet.
"Cerams ka nebūsi apslimusi."tētis noteica un devās uz virtuvi.
"Brokastīs būs omlete!"ejot uz virtuvi viņš teica.
Es nedzirdēju pusi ko tētis teica un domāju par logu. Ja tētis neataisīja, tad kurš? Kurš ataisīja logu kamēr es gulēju? Es domāju un devos uz vannas istabu. Pa ceļam es paņēmu vakardienas džinsus un melnu kreklu. Pārģerbjoties es sajutu dedzinošu sajūtu uz muguras. Likās, it kā es būtu apdedzinājusi muguru. Es paskatīšos spogulī......visa mana mugura ir ar sarkanām svītrām. Tās sākās no mana kakla un beidzās pie astes kaula.
"Ko.....?"Es nočukstēju.
"Wtf....."kas man ir uz muguras? Kas to man izdarīja? Ko!?!?!?
Man bija tik daudz jautājumu. Es no skapīša paņēmu dziedinošu smēri un uuzsmērēju to sev uz muguras. Tas palīdzēja mazināt dziedinošo sajūtu.
"Marija!"tētis mani sauca un es ātri pārģēbos, uzliktu mazliet kosmētiku un aizvilkos ārā no vannas istabas.
Es aizgāju līdz virtuvei un uztaisīju sev kafiju. Man laikam varbūt vajadzētu pateikt tētim. Bet ko viņš teiks? Kas tālāk notiks?
"Klau, mums vajag parunāt."tētis pagriezās pret mani un aicināja apsēsties pie galda.
"Jā?" Es apsēdos un jautāju.
Tētis nolika man brokastu šķīvi un apsēdās man pretī.
"Es zinu ka man pēdējā laikā ir daudz darba un, ka mēs vairs nepavadam tik daudz laika kā agrāk. Piedod. Tu taču zini ka es to nedomāju speciāli. Man vienkārš-"tālāk es vairs vienkārši nedzirdēju. Es skatījos uz savu šķīvu un domāju par švīkām uz savas muguras. Ko man tagat darīt? Tētim jau daudz ir darba, via man viņam teikt? Viņš jau tā visu laiku uztraucās.
"Okey? Varbūt mēs varēsim atrast kaut kādu kompromisu un pavadīt brīvdienas kopā."tētis noteica un es pacēku savas acis no šķīvja.
"Jā! Tas būtu ļoti forši!"Es teicu un cerēju ka būšu sapratusi pareizi ko viņš man teica, jo pusi es nemaz nedzirdēju.
"Tad labi, ka mēs šo jautājumu esam atrisinājuši."viņš noteica un mēs sākām ēst brokastis.
Cerams ka es šo dienu vēl izdzīvošu.

Hjellloooooo!!!!!! Es esmu atpakaļ!!!! Ceru ka jums visiem iet fantastiski!!!!!!! Ugh....tuvojas ziema un man tas nepatīk......Man vajag  saulīti!!!!! Geee......
Sooo....

Love ya

Xoxo pata