Paralēlā pasaule

13. epizode

"Kas mūžīgajā dzīvē ir pats grūtākais?"
Es jau grasījos atbildēt, kad sapratu, ka man nepieciešams mirklis apdomas pirms pasaku savu atbildi skaļi. Šodien es atkal biju pie Čeiza, šoreiz mēs tikāmies viņa dzīvoklī, un viņš kārtējo reizi mani iztaujāja par dažādiem vampīra dzīves aspektiem un salīdzināja tos ar savējo. Nekad nebiju viņam to jautājusi, taču nereti iedomājos – interesanti, kura dzīve viņam šobrīd likās pievilcīgāka? Kā vampīriem, tā cilvēkiem daudz kas bija dots, tomēr daudz kas bija liegts, tā ka nosvērt svaru kausus par labu vienai vai otrai pusei nemaz nebija tik viegli.
"Laikam jau nemitīgā sevis nodarbināšana. Vairāk garīgi nekā fiziski," es teicu. "Mūžīgajai dzīvei ne uz mirkli nedrīkst zust jēga, citādi agri vai vēlu pieķersi sevi prātojam, ka apmānīt kaulaino varbūt nemaz nebija tik laba doma."
Čeizs manī klausījās kā uzmanīgs universitātes students. Es nebūtu pārsteigta, ja viņš visu manis teikto vēl arī pierakstītu kladē. Kopš iepazīšanās ar mani viņš bija sācis vākt visu iespējamo informāciju par vampīriem. Daudz kas no uzzinātā Čeizu pārsteidza. Es biju sagrāvusi ne vienu vien pieņēmumu un sniegusi ieskatu pasaulē, kas oficiāli nemaz nepastāv.
"Laiks iet un vampīri pievēršas lietām, par kurām viņiem nekad nebūtu ienācis prātā, ka viņi to darīs. Piemēram, mūsu vidū ir daudz vides aktīvistu. No vienas puses – izklausās smieklīgi un neticami, no otras puses – gluži loģiski. Kurš gan ir vairāk ieinteresēts vides saglabāšanā kā nemirstīgais? Tas ir viens no veidiem kā izmēģināt ko jaunu un pie viena noderīgu."
Čeizs pasmīnēja. Viņš gara acīm skatīja kādu zaļo demonstrāciju, kurai pa priekšu ar baneriem rokās maršēja vampīri.
"Tas ir tikai viens piemērs. Nemaz nerunājot par tādām piezemētām lietām kā jaunas mūzikas vai kinofilmu atklāšana, jaunas intereses glezniecībā, literatūrā... Nemitīgi jāmeklē kaut kas jauns, kaut kas interesants. Tas nav viegli. Reizēm negribas neko darīt. Gribas ieslīgt miegā un pamosties pēc pāris mēnešiem. Vai gadiem."
Šobrīd es vairāk runāju no citu, nevis savas pieredzes. Galu galā, es biju tikai simt trīsdesmit divus gadus veca un kā vampīrs biju nodzīvojusi simtu deviņus. Man nebija grūti sameklēt ko jaunu un aizraujošu, turklāt lielā aizņemtība, ražojot „SLOOD" un „Renviro", vadot „Glory & Shame" un klīnikas un vēl to visu reklamējot un prezentējot nodrošināja to, ka man nekad nebija jādomā, ko lai šodien tādu iesāk. Man bija gluži pretēja problēma – kā lai šodien visu paspēj.
Un tomēr... Es nevarēju nedomāt par to, kas varēja piemeklēt arī mani. Nomāktība, intereses zudums par dzīvi, sajūta, ka viss jau ir bijis un ilgas pēc laikmeta, kurā esi juties vislabāk un uzskatījis par savu. Ar to sirga ne viens vien 18. un 19. gadsimtā dzimušais. Divdesmitais gadsimts ar tā radītajām pārmaiņām daudziem bija izrādījies nopietns pārbaudījums. Ņemot vērā, ka es grasījos dzīvot mūžīgi, bija naivi cerēt, ka šāds brīdis nekad nepienāks.
"Vampīriem, kā likums, ir nauda. Vampīri neatkarību un brīvību vērtē augstāk par visu. Dzīve bez pienākumiem, bez saistībām, sekojot tikai pašu vēlmēm. Jo vairāk vampīram naudas, jo labāk. Vampīri parasti ir ģeniāli finansisti un ļoti veiksmīgi investori. Viņi māk sajust izdevīgus darījumus un naudas ieguldījumus. Vienlaikus vampīri arī ļoti daudz tērē. Apģērbs, apavi, interjera vai mākslas priekšmeti... Mums tikpat kā nav vajadzību, ir tikai vēlmes. Vampīri ir arī pārliecināti tehnoloģiju fani. Mobilie telefoni, datori, skaņu iekārtas – ja tehnoloģiju tirgū parādās kas jauns, mēs būsim vieni no pirmajiem, kuri to visu izmēģinās. Mēs esam visīstākie patērētāji, mēs zinām. Tomēr ir viena būtiska atšķirība starp vampīru-naudas šķērdētāju un cilvēku-naudas šķērdētāju. Vampīrs nekad nenovedīs sevi līdz bankrotam. Tas būtu apmēram tas pats, kas brīvprātīgi iedurt sev sirdī mietu."
"Tātad tieši jūsu dēļ pasaule nekad netiks vaļā no patērētāju sabiedrības," Čeizs jokoja.
"Kā tad!" es iesmējos. "Ja vampīrs atradīs sev citu interesantu nodarbošanos, viņš pievērsīsies tai. Bet, kamēr nekā interesantāka nav..."
"Tātad," Čeizs mēģināja visu salikt pa plauktiņiem. "Vidusmēra vampīrs ir neiedomājami bagāts, dzīvo greznos apartamentos vai privātmājā, viņa skapis ir tik pilns ar drēbēm, ka durvis nevar aiztaisīt, ir inteliģents estēts un vēl tehnomāns. Nemaz nerunājot par to, ka viņš ir ārkārtīgi izskatīgs."
"Hmm... Ne nu gluži vidusmēra, bet tavs apraksts ir diezgan tuvu patiesībai. Taču tā ir tikai viena medaļas puse. Kā jau teicu, mūžīgā dzīve uzliek pienākumu nepārtraukti sevi nodarbināt un meklēt to jaunu. Tā ir viena lieta. Otra, tikpat nopietna, ir apziņa, ka nekas nav mūžīgs, izņemot tevi pašu. Cilvēki zaudē sev tuvos tādēļ, ka viņi nomirst, vampīri zaudē sev tuvos, tādēļ, ka pārāk iepazīst viens otru un zaudē interesi. Un, tici man, zaudēt kādu tādēļ, ka tu viņam esi apnicis, ir daudz sāpīgāk nekā apmeklēt tuva cilvēka bēres un pierast pie tā, ka šī cilvēka vairs nav. Cilvēkiem vismaz saglabājas ilūzija, ka jūsu attiecības būtu varējušas turpināties mūžīgi. Vampīriem šādas ilūzijas nav."
"Un kur tad paliek „laiks padara par vienu veselu"?"
"Laiks patiešām padara divas būtnes par vienu veselu, bet tikai uz laiku," es teicu. "Nekas nav mūžīgs, izņemot tevi pašu. Tā ir viena no sāpīgākajām nemirstīgo atziņām. Mirstīgie baidās no nāves. Nemirstīgos baida pavisam kas cits. Ne velti grāfs Drakula filmā „Nosferatu"* teica „Slikti, ja esi mirstīgs, vēl sliktāk – ja nemirstīgs"."
"Tu neizskaties nelaimīga."
"Es vēl esmu jauna. Simt trīsdesmit divi vēl nav nekāds vecums. It sevišķi, ja bioloģiski tev ir tikai divdesmit divi. Turklāt neaizmirsti, ka es savas dienas plānoju pa stundām un miegam varu atvēlēt vien piecas stundas diennaktī, lai gan vajadzētu astoņas vai pat visas desmit. Ar Džeku ir tieši tas pats. Viņš gan ir grūtsirdīgāks nekā es, bet es viņu saprotu, galu galā, viņš savulaik pabijis karā."
"Starp citu, tavas un Džeka attiecības ir vēl viens apspriešanas vērts temats," Čeizs nomainīja tēmu. Tur nu viņam bija taisnība. "Jūs izklausāties patiešām tuvi. Vai tiešām jūs spētu viens otru nogalināt?"
Man jau vajadzēja paredzēt, ka nākamais jautājums būs tieši šāds. Man nebija grūti atbildēt, jo atbilde bija nemainīga jau daudzus gadus.
"Diez vai. Pat tad, ja viens no mums otru smagi pieviltu, mēs droši vien vienkārši izšķirtos... Redzi, tolaik kad mēs noslēdzām vienošanos, situācija bija pavisam cita... Mēs nebijām tikušies vairākas desmitgades un, lai gan savulaik bijām bijuši kopā, mēs tomēr viens otru pazinām pavisam maz. Es zināju, ka viena ar visu netikšu galā un man vajadzēja partneri. Mēs sākām pavisam pieticīgi, neviens pirms tam neko tādu nebija darījis... Džeks nebija drošs par mani un es nebiju droša par viņu – mums vajadzēja kaut kā nodrošināties. Tā radās vienošanās. Bet tas bija tolaik. Tagad... Mums nav iemeslu vienam otru pievilt. Nav nekā tāda, ar ko mūs varētu iekārdināt. Cilvēkus var iekārdināt, piedāvājot lielu naudu, savukārt mēs par to tikai pasmīnam. Liela nauda ir tikai īslaicīgs ieguvums, kurš noder mirstīgajiem. Mūsu pasaulē dzīve nekad nebeidzas un nav jēgas nopelnīt pāris miljonus tagad un sabojāt attiecības. Mēs ar Džeku esam perfekts tandēms un labi apzināmies, ka otru tādu partneri vairs neatradīsim. Kopā mēs spējam paveikt daudz vairāk nekā atsevišķi. Džeks ir mans labākais draugs. Nav neviena, kurš man būtu tuvāks par viņu." Es nopūtos. "Protams, arī mūsu draudzīgās attiecības reiz izjuks. Tomēr es ceru, ka tas nenotiks tik drīz."
Čeiza skatiens bija kļuvis domīgs. Diez vai viņš spēja iztēloties manis teikto. Cilvēka prāts tomēr domāja citādāk un ticēja tam, ka kaut kas var ilgt mūžīgi.
"Tev viņa pietrūkst, vai ne? Tu atkal gribētu būt ar viņu kopā."
"Čeiz, varēji jau nu pabrīdināt, ka pateiksi ko tādu,kas ir līdzvērtīgs boksa maisa trāpījumam tieši sejā."
Čeizs manu piezīmi neuztvēra nopietni.
"Nemēģini iestāstīt, ka tu negaidīji šādu jautājumu."
"Protams, ka gaidīju," es sacīju. "Bet tas jau nenozīmē, ka gribu uz to atbildēt. Jā, tādā ziņā man Džeka patiešām pietrūkst, taču es nespēju iedomāties, kam būtu jānotiek, lai mēs atkal saietu kopā. Attiecības ar cilvēkiem izjūk, jo viņi noveco un mirst, attiecības ar vampīriem izjūk, jo jūs viens otram apnīkat. Vai esi redzējis filmu „Queen of the Damned"? Tā sākas ar kolosālu frāzi – „Mūžīgā dzīve šķiet lieliska līdz brīdim, kad saproti, ka aizvadīsi to viens.""

*Vernera Hercoga 1979. gada filma ar Klausu Kinski (Drakula) un Izabellu Adžāni (Lūsija) galvenajās lomās. Rimeiks tāda paša nosaukuma 1922. gada filmai, vampīru kino klasika.