Aizveries un skrien!

3. Nodaļa

    Pirkuma maisiņi, bija daudz un ļoti smagi. Mēs jau sākām satraukties, ka nevarēsim visu sastūķēt bagāžniekā. Kad pēdējie maisiņi bija nolikti pie Eliasa kājām, mēs sākām garo ceļojumu un, iespējams, labāko vasaru mūsu dzīvēs. Amēlija ieslēdza GPS, tikmēr es iekārtojos atpakaļ vietā, tā lai varētu pagulēt un Daniela visiem izdalīja saldējumus. Man viss šis pasākums likās, kaut kas neiedomājams. Ko mēs tur darīsim visu vasaru?

 Es gan esmu nogurusi un galīgi neiedziļinos strīdā par garšīgāko saldējumu, par ko nevar aizvērties Daniela un Kvinca.

Es aizstaisīju acis un ļāvos savam prātam klejot, kur nu tas vēlas, nedomājot par nevienu konkrētu lietu. Braucām varbūt kādu laiciņu, jo kad pamodos visi jau bija aizmiguši, protams, izņemot Amēliju. Mums visapkārt bija tikai koki un ceļš priekšā. Apsēdos taisni un centos pamosties. Siltais gaiss mašīnā, nemaz nepalīdz. 

Es pamanīju, ka Elias dziļi iemidzis,  aizmirsa aizstaisīt sev muti. Viņš tā guļ gandrīz vienmēr. Uz brīdi gribējās to nofotogrāfēt un uzlikt viņam kā fona attēlu, bet šī doma ātri pārgāja, jo negribēju piepūlēties.

Staipīdamās es klusi jautāju Amēlijai:" Cik jau mēs ilgi braucam?"
"Varētu būt jau trīs stundas." viņa atbild. "Vai negribi mainīties?" es jautāju atkal, jo satraucos, ka viņa nepiegurst pie stūres. Izskatās, ka Amēlija cītīgi domā vai uzticēs man savu mašīnu." Viss būs labi . Te ir tikai mežš, nav jau pilsēta. " novirzu viņas bažas. 

Nostājāmies malā un Amēlija izkāpa no mašīnas. Es atvēru Kvincas durvis un lānām, centos viņai tikt pāri. Kamēr notiek aizraujoši, bīstamā situācija, nepamodināt Kvincu, es pamanu Amēliju dodamies uz mežu.

Kad viņa atskatās uz mani es pamāju ar galvu, itkā prasot kur viņa iet. WC, viņa izburto ar muti un dodas dziļāk mežā. Gaiss laukā bija 100 reizes labāks nekā mašīnā, kas ir loğiski saprotams. Atstāju abas durvis atvērtas,  cenšoties mazliet pavēdināt gaisu un iesēdos pie stūres . GPS uzrāda , ka mums vel apmēram ir jābrauc 2 stundas un ceļš ir diezgan taisns vel kādu laiciņu. Pēc neilga brīža Amēlija atnāk atpakaļ un rāpjas pāri Kvincai, manā, nožēlojami karstajā, vietā. Uzbraucu atpakaļ uz ceļa un gatavojos iespringt šīs divas stundas.  Lai gan es māku braukt,  tā nav mana mīļākā nodarbe. Pamanīju,  ka rādio klusi čarkstēja, pietiekami,  lai es dzirdu un pārējie var gulēt. Vismaz kāds man uzturēs kompāniju, es nodomāju un pimiedzu ar aci radio.

Apmierināta ar savu joku,  ko sapratu tikai es,  turpināju braukt.  Bija pagājusi,  kāda stunda, līdz Daniela arī pamodās ,jo viņas rokas cepināja saule,  kas spīdēja caur logiem.  Pāris minūtes viņa neteica ne vārda,  tikai skatījās dažādās vietās un cītīgi domāja. Es arī neko neteicu,  jo devu laiku viņai pašai pamosties , viņa vienmēr ir galvenā ballītēs un viss dzīvespriecīgākā persona ko satiksi. Bet ne vienmēr visas emocijas var būt krāsainas.

Stūre sķita mazliet karsta un sēdeklis arī. Nevaru sagaidīt ,kad varēšu paslēpties ēnā,  kā vampīrs un tusēt savā dabā. Nogriezos uz grants ceļa, kas visu mašīnu nelāgi kratīja, tāpēc visi mašīnā pamodās reizē.
" Vai esam klāt ? " Kvinca jautā samiegojusies.
" Vel nē." Daniela saka un piebilst :" Atceraties,  ka teicu , mums ir mazs gabals vel jānoiet, lai tiktu uz turieni. "
" Mazs priekš tevis,  bet liels priekš mums." Elias piebilst, skaļi pasakot to ko mēs nodomājām klusībā.

Grants ceļš diezgan ilgi bija taisns,  tikīdz vienā vietā, bija jānogriežas pa labi.  Mēs iegriezāmies smilšainā stāvlaukumā.  Nu,  iespējams, ka tas ir stāvlaukums .
" Vai tiešām nav neviens ceļš uz mājiņu? " Amēlija pārjautā,  negribot savu mašīnu atstāt tik tālu no mājiņas.
" Es jau prasīju, bet nav." Daniela saprotoši atbild :" Šeit tu noteikt nesatiksi nevienu cilvēku un šaubos,  ka briedim tik ļoti gribētos izbraukāties tavā kolosālajā vāģī. "
" Ja es būtu briedis, tad es gribētu. " es apstiprinu Danielas teikto.
Vienīgais, kas sāka smieties bija Elias,  jo viņš vienmēr atrada viss muļķīgākās lietas smieklīgas.

Kad mašīna bija izslaucīta un aizslēgta,  mēs velreiz visi atskatījāmies bažās par to,  ka viņai nekas nenotiks.

" Ja jūties savādi,  mēs varam atnākt kādu dienu atpakaļ un pārliecināties, ka mašīnai nekas nekaišs. " Kvinca saka Amēlijai, maigi uzsitot uz pleca.