Aizveries un skrien!

7. Nodaļa

"Kas notika?" Amēlija palīdz Danielai izkāpt no dīķa.

"Kad es kritu, pieķēros pie tām garajām zālēm un un...." Daniela saka skatoties uz plaukstu.

Kā vienmēr es viņu sarunu pārtrucu :" Varbūt nestāvam lietū un ejam iekšā?"

Mēs visas skrējām atpakaļ, lai apskatītu viņas roku, bet kaut kas nelikās pareizi. Izdomāju pēkšņi apstāties un meklēt to sajūtu, kas man glūn aiz muguras.

"Tu nāksi?" jautā Elias turot durvis vaļā, priekš manis.

Pamāju ar galvu un atkal padevos redzēt to kas vēro mani.

"Ko labu redzēji?" Eli jautā man, velkot nost jaku.

"Am.... salaveci. " uzsitu Elim pa plecu un devos pie pārējiem.

Ieejot virtuvē, varēja jau sajust spriedzi, kas nebija gaidīta. Nemaz nepalīdz tas, ka īsti nezinam ko iesākt.

" Viss kārtībā. Tas nekas." Daniela meiģina mierināt visus ar puss roku. Labi, es pārspīlēju, sekot puss roku, bet noteikt sāpes ir vienlīdzīgas. Kamēr es ģīpstu no asins smakas pārējie palīdz viņai sasiet roku.

"Tas jau nav ceļojums bez pušumiem."Kvinca atgādina mums, lejot sev glāzi kvasa.

"Piedod, ka tev nesanāks drīz peldēt."Elias bēdājās par Danielu.

"Peldēt jau es varu, bet būs tikai jānomaina binde." Daniela apsēžas man blakus uz dīvāna: "Pirms mēs sākam visi raudāt varbūs skatamies kādu filmu?" Neviens negribēja apbēdināt Danielu, tāpēc visi piekrita. Šī filma bija fantastiska, pilnīgi ausis sāka asiņot. Bet ja tieši runāju,vienīgā filma ko skatījāmies ir Amēlijas un Eliasa kauja par filmas izvēli. Beigās tāpat neko neizdomājām un nolēmām vienārši sēdēt un runāt par pirmo, kas iešaujas prātā.

Es ievelku dziļi elpu, jo atkal visi apklusuši :" Parunājam par puišiem?" jautāju visiem zinot jau viņu atbildes.

" Am...nē!" iesaucās Elias kuram telefons netīšām paslīdēja zem dibena.
" Man īsti nav ko teikt." turpināja Amēlija.
Bet pārējās klusēja.
Jā, zinu tipiska pusaudžu saruna. Vēlos pamodināt visus, sākot šādu tēmu. Jo vairāk šī tēma visiem riebjas, jo labāks viedoklis. ;)

" Kurš sāk?" es metu acis uz Eli,kas ļoooti cenšas noslēpt telefonu.
Daniela laikam pamanīja manu skatienu uzmākšanos Elim :" Es varu pastāstīt par puisi, ko satiku ceļojumā."
Laimīgais Elis ticis sveikā. Piemiedzu viņam ar aci atgādinot, ka zinu viņa telefona paroli. Viņš sažmiedza acis un rādija, ka man būs beigas.

"Sākšu ar to, ka tas bija pāris gadi atpakaļ. Es biju kaut kur, īsti neatceros. Es ar vecākiem devāmies uz ļoti skaistu kafēnīcu." Daniela iesēžas dziļāk dīvānā un rāda dīvainus žestus, ko saprot tikai viņa :" Kā vienmēr es izskatījos pēc kartupeļa, tāpēc tur vajadzēja būt puisim manā vecumā, laikam."
Daniela turpina stāstīt diezgan ilgi, jo kad viņa bija beigusi, Kvinca jau bija izrubījusies uz paklāja.

Amēlija paskatās laiku :" Diezgan vēls jau. Varbūt ejam gulēt?" viņa pieceļās un meiğina mazliet piekārtot dīvānu.
Tagad mēs visi četri stāvam apkārt Kvincai domājot, ko iesākt.

"Varbūt mēs viņu atstājam?" jautā Elias čukstot.

" Nekādā gadījumā. Grīda ir auksta." Daniela čukstot atgādina.

" Mēs varam viņu pamodināt?" jautāju.

"Esmu jau meiğinājusi. Viņa necelsies" Amēlija virpina krekla malu.

"Varbūt ieceļam viņu dīvānā? " Daniela ierosina.

" Nav tas sliktākais, ko esmu dzirdējis." Elias iesaucās.

Nolikām spilvenu uz dīvāna un iecēlām Kvincu. Drīzāk iemetām, jo man slīdēja rokas un pārējie vairs nevarēja viņu noturēt bez manis. Brīnus, ka viņa nepamodās. Apsedzām Kvincu un atsājām viņu apēst briesmoņiem, kas dzīvo tikai pirmajā stāvā. Cerams.