Dziestošā Patiesība

1.

Lēniem soļiem izgāju pa galvenajiem vārtiem. Mūris bija gandrīz manā augumā, varbūt nedaudz garāks.
Atmiņā atausa vakardienas jautrie notikumi. Es ar Pēci un Gustavu bijām uzrāpušies uz sārtā mūra un mētājām apkaimē salasītos vīna korķus tukšajā pieturas miskastē. Nodarbe bija jābeidz, jo trāpījām kādam neapmierinātam sievišķim.

Gausi pārgāju pāri ielai, pateicoties rindā stāvošajām mašīnām. Kājas smeldza pēc garā futbola treniņa. Skolotājs mūs nodzenāja kā suņus. Sadists tāds.

Uzkāpu uz asfaltētā celiņa, kas meta lokus apkārt dīķim. Aiz parka redzēju sev tik ļoti pazīstamo piecstāvu māju. Vēl tikai pāris minūtes.
Kustība kreisajā acs kaktiņā lika novērsties no domām par silto dzīvokli. Trīs puiši kratīja mugursomu virs dīķa, izskatījās, ka viņi labi pavada laiku.

Attāluma dēļ nevarēju saskatīt zēnu sejas, bet man tas arī tobrīd neinteresēja. Saule posās uz rietu un vēlējos nonākt mājās pirms tumsas iestāšanās, kas rudens dienās pienāca ātri.
Skaļš plunkšķis lika pagriezt galvu pret dīķi atkārtoti un sasprindzināt redzi.

Uzreiz atpazinu Klāva blondo matu ērkuli un Marka zilo jaku. Nebija jēgas prātot kurš ir trešais, Matīsa smiekli atbalsojās visā parka teritorijā.
Muskuļi labajā rokā nepatīkami noraustījās. Pēkšņi saskatīju kustību pašā dīķī. Varēju dzirdēt zobratus savā galvā griežamies it kā meklējot izskaidrojumu. Smadzenes apstājās pie vārda "meitene".
Metos skrējienā pie klasesbiedriem un dīķa.

Eva bija iegrūsta dīķī.