Dziestošā Patiesība

2.

Kājas nefunkcionēja kā man gribētos,
un skaļi nolamādams sporta skolotāju, nogāzos garšļaukus. Draņķa treniņi.
Piecēlos kājās, skrējiens turpinājās līdz koka margām, kas bija vienīgais šķērslis starp dīķi un parka ceļu.

Puišus nekur nemanīja. Es biju ieradies par vēlu. Nedomādams nometu somu zemē un ielecu dīķī.
Auksts ūdens apņēma kājas līdz pat ceļgaliem. Zivis paspruka kur nu kura.
Pagriezu galvu, lai rietošā saule netraucētu redzēt apkārtni.

Meitene ar muguru pret mani vāca kopā izbērtās mantas. Manu lēcienu augstajā ūdenī viņa nebija dzirdējusi.
Pacēlu tuvāko burtnīcu. Lapaspuses bija slapjas un sačojurojušās. Uzsvilpu meitenei sev priekšā. Viņa pagriezās, slapjie mati salipuši, klāja bālos vaigus.
„Man žēl" es klusi teicu, pasniedzot mitro vēstures burtnīcu. Es būtu varējis viņus apturēt, ja būtu pievērsis uzmanību apkārt notiekošajam.

„Ir labi" viņa man veltīja pateicīgu smaidu.
Klusībā vēroju kā brunete savāc pārējās izbirušās mantas.
Prāta dzīlēs meklēju attēlu, kādu pierādījumu klasesbiedrenes agrākajam izskatam. Viņa bija krietni notievējusi un bālāka. Reakcija arī bija gausa un ļodzīga.
Biju drošs, ka tas nebija vēsās rudens dienas dēļ.

Nogaidīju, kad Eva bija pabeigusi glābt, kas glābjams un, uzrotājis bikšu galus, piegāju tuvāk zemajām koka margām. Izkāpis no dīķa, sniedzu roku arī meitenei. Uzmanīgi to satvērusi, viņa nostājās uz sauszemes.
Uzmetu skatienu debesīm.
Mākoņi bija paspējuši sabiezēt, pilnībā aizklājot pēdējo saules doto gaismu.

„Man žēl" es atkārtoju, veroties meitenes brūnajās acīs. Strauji sāka satumst.
„Tu jau to vienreiz teici" brūno acu īpašniece apsēdās uz parka soliņa. Es atkritu viņai blakus.
„Es varēju tev palīdzēt" mana balss skanēja nožēlas pilni.
„Jā, varēji, bet nepalīdzēji. Nav svarīgi. Man viss labi" klasesbiedrenes balsī ieskanēja dusmas.
Šaubījos vai tās bija adresētas man, bet tāpat saausījos un pagriezos pret meiteni.

„Piedod, nepaspēju laikā.."
Eva tikai paraustīja plecus un pievērsās gludajai dīķa virsmai.
Es ļoti nožēloju, ka nebiju no skolas iznācis ātrāk, ka nebiju paspējis apturēt savus trīs klasesbiedrus pirms viņi iegrūda Evu dīķī ar visām viņas mantām.

Eva nopūtās un atglauda mitros matus no pieres. Uz vakara pusi bija parādījies ziemeļu vējš. Neuzkrītoši ieskatījos rokaspulkstenī.
Ekrānā pazibēja zili cipari rādot 18:00.
„Kā tev..iet?" uzdotais jautājums skanēja prasti un neizteiksmīgi, bet neko labāku izdomāt nevarēju.
„Ir bijis labāk" sagaidīju strupu atbildi no meitenes puses.
Izdvesu garu nopūtu un noslīdēju zemāk parka apbružātajā solā.

Negribējās meiteni šādi tumsā pamest vienu, bet palikt un skaitīt lampas otrpus dīķim arī nebija vērts.
„Tev nav jāiet mājās?" pie sevis nomurmināju.
„Ir"
Meitene tomēr bija dzirdējusi manu jautājumu. Man sāka zust pacietība ar viņu tur ņemties.
„Tu mācīsies šeit līdz 12.klasei?" uzdevu pirms pēdējo jautājumu šajā vakarā. Atbilde man pašam nedaudz interesēja.
„Nē. Šis viss beigsies. Es pēc devītās mainu skolu" dzirdēju Evas balsī smaidu.

Sirds silti kņudēja, apzinoties, ka klasesbiedrene atraisās sarunai.
Vienatnē ar viņu biju runājis tikai pirms gada īzziņās.
„Tu gribēji kļūt par.."
„režisori" Eva nobeidza manu domu un pasmaidīja.
„Tu ļoti vēlies tikt prom" secināju, pagriežot galvu pret klasesbiedreni.
„Mani te nekas netur"
Vēroju bruneti sev blakus, atcerējos jautājumu, ko jau sen gribēju pajautāt.
„Tu viņus ienīsti?"