Departaments nr.5

Parasta diena Londonā

Uzvelku lapas labajā apakšējā stūrī savu trekno parakstu un izstaipos.
-Nepriecājies, otra kaudze ir uz mana galda.- mani uzrunā blondīne no blakus galda.
-Es nupat tiku galā ar šo!- veltu Marijai žēlabainu sejas izteiksmi. Viņa izbola acis un turpina spaidīt savu rakstāmmašīnu.
Pazīstu sekretāri veselus četrus gadus.
Pirmo reizi ienākot mazajā telpā sajutu saikni, kas vēlāk izrādījās abpusēja.
-Neko darīt, es tavā vietā to nedarīšu.-
manu smaidu Marijas sejā.
-Kurš tad šoreiz ir tas nelaimīgais?-
Skruļaini blondie mati un jauna, balta blūzīte ar kupliem volāniem piedurkņu vietā liecina par kārtējo randiņu. Pēdējā laikā draudzene tos apmeklē pat pārāk bieži, bet es viņu saprotu. Visi jau nevar mīlēt tikai savu darbu kā es.
-Viņu sauc Patriks. Viņš ir biznesmenis.- Marija rotaļīgi virpina savu melno briļļu rāmi. Ar aci esmu izmērījusi, ka viņas slaikie pirksti nepārsniedz sliekas resnumu. Pat īkšķis.
-Sīkāk?-pieliecos tuvāk viņas galdam.
-Tas ir viss ko zinu.- uzlikusi brilles uz deguna, sekretāre turpina darbu.
-Paga, paga tas viss? Tu aiziesi un pretī sēdēs sešdesmit gadīgs onkulis, kurš atraitnis būdams, meklēs sev kalponi meitas vecumā, kurai nav jāmaksā un var arī ievilkt gultā.- Paņemu otro papīru kalnu un sāku tiem stūrī rakstīt savu ķeburīgo parakstu.
-Rebeka Madsone, lūdzams pievaldi mēli savādāk es..- draudzenei nebija iespējas pabeigt, jo pa durvīm iesoļoja noskrējies Aleksandrs.
-Šāds rīta agrums un jau dzirdu suņu rejas no pirmā stāva.-
Pavelku uz augšu vienu uzaci.
Departamenta klauns tika paziņojis par savu ierašanos.
-Suņi taču parasti saprot suņus, vaine?-acis nepacēlusi turpinu ņemties ar papīriem.
-Bet paldies par informāciju, katru gadu tādas grūtības sagādāt tev dāvanu. Izrādās vajag tikai kaulu no gaļas veikala.- Arī Marija nepaliek atbildi parādā.
-Labi, labi. Jēziņ, vienmēr kā kas, jauzklūp tieši man.- pacēlis rokas virs galvas, Aleksandrs iesēžas krēslā pie galda man pa kreisi.
-Jaunākās ziņas?- jautāju, pārceļot pusi papīru no mana galda uz viņējo. Skābais ģīmis izsaka visu.
Vienīgā kurai patika ņemties ar dokumentiem ir Marija, to zinam mēs visi, bet dažreiz lapu ir pārāk daudz.
-Neko īpašu nenokavēji. Viens zaglis tirgus laukumā un trīsdesmit minūšu lekcija no mātes par to, kāds enģelis ir viņas dēls. Tas pats enģelis piecus gadus zem viņas jumta pārdod apreibinošas vielas.- Aleksandrs pieceļas un iet pie kafijas automāta, kas stāv blakus durvīm.
-Man vienu melno.- izrīkoju Aleksandru.
-Man ar pienu.- pievienojās Marija.
Izdvesis garu nopūtu, vīrietis iemet automātā trīs monētas.
-Mūsu apkopēja pieprasa lielāku algu vai arī viņa pieteiks streiku.- skaļi nolasu uz lapas rakstīto, lai arī pie rūcošās kafijas mašīnas stāvošais Aleksandrs dzirdētu.
-Interesanti gan. Pie Markāna viņa neiet, bet uzgrūž to mums itkā mēs ko varam mainīt.-Aleksandrs paceļ balsi, lai tā pārmāc kafijas skaļo rūkšanu.
Es izdvešu skaļu nopūtu.
-Neko darīt.- parakstu papīra lapeli un pievienoju pie pārējām. Čupiņa galda galā sāk rukt.
-Pabeidziet un ejam ēst. Nepaspēju uztaisīt brokastis.- kafijas automāts izslēdzas.
Atglaudis karameļu krāsas matus, kolēģis ver durvis uz gaiteni.
Pieceļos no sava darba galda un nometu dokumentus uz sekretārei piederošās gludās virsmas.
-Vienu minūti.- Marija paceļ pirkstu, lai gaidam.
Es paķeru savu jaku un uzmetu uz pleciem.
-Labi.- Aleksandrs jau ir izgājis gaitenī.
Sagaidu, kad pēdējam vārdam ir pielikts punkts.
Blondīne uzmanīgi kārto matus.
-Nu celies tak reiz!- kļūstu nepacietīga.
Veltījusi man velnišķīgu skatienu, Marija izvēlas neņemt līdzi mēteli.
Pagaidu, kad viņa ir izgājusi un aizveru durvis. Dienas laikā slēgt telpu nav vērts, neviens policijas iecirknī no brīva prāta nenāk.
-Pie Ārčija?- jautā nogaidījies Aleksandrs.
-Pie Ārčija.- apstiprinu.
Ceļš no mūsu kabineta līdz ēdnīcai nav tāls. Paejam garām vēl vienām durvīm, iekšā mitinās divi dienakts apsargi kam jau sen bija jābūt pensijā.
Divas bildes ar policijas vadītājiem ir vienīgais, kas rotā plikās sienas.
Policists Konkurs reiz atzinās, ka bildes tikai aizsedz lielākās krāsu nolupušās vietas.
Sasniedzam kāpņu telpu. Katru dienu pa margām šļūca Aleksandrs. Izprieca beidzās, kad viņš svara dēļ tās salauza un bija jāliek jaunas.
Tā notiek, kad pavada visu atvaļinājumu pie vecmāmiņas.
Daži pakāpieni greizi čīkstēja, tāpēc liku kāju ik pa diviem. Četru gadu laikā esmu iemācījusies no galvas, kuri ir čīkstošie pakāpieni.
Ēdnīcu var viegli atpazīt. Tā ir vienīgā telpa ar baltām durvīm.
Iegājuši iekšā satikām lielāko daļu personāla.
Divpadsmitos visi ieturēja pauzi.
Eju pie letes, kamēr Marija ieņem mums trijiem galdiņu.
-Labrīt Ārčij.- sveicu ēdnīcas pavāru.
Savos gados vīrietis izskatās diezgan žiperīgs.
-Madsones jaunkundz, rīsus ar piena mērci un zaļumiem?- pavārs sniedz roku pēc šķīvja. Pamāju ar galvu.
Marijai ir ļoti savāda pārtikas izvēle, bet es to neņemu vērā.
Aleksandrs gan blakus nošķobās.
-Pateicos.- izņemu viņam no rokas savu melno kafiju. No krūzes vēl ceļas balti garaiņi.
-Paldies.- uzsmaidu Ārčijam. Vienā rokā kafija, otrā Marijas pusdienas un zobos tikko nošmauktā rīta avīze.
Apkrāvusies steberēju starp galdiņiem pie izbadējušās draudzenes.
Esmu droša, ka ejot patruļās un meklējot noziedzniekus es piekūstu vairāk, nekā Marija visu dienu kabinetā, bet ēd viņa divreiz vairāk.
Tievāka gan Marija par mani ir tāpat.
-Bòn Apetit- nolieku šķīvi uz apaļā galdiņa. Pēc sekundes baltais trauks jau ticis Marijai nagos.
Nosēžos viņai pretī un atveru jauno avīzi.
Aleksandrs pie letes atstāsta savus rīta piedzīvojumus Ārčijam.
Lēnām pielieku kafijas krūzi pie lūpām.