Nepaklupt. /PNJ2/

Chapter 4

Atgriežoties mājās un  vecajā pilsētā, nebiju izveidojusi nekādu plānu savai tālakajai rīcībai. Es vienkārši ierados un cerēju, ka domas par turpmāko dzīvi atnāks pašas par sevi. Ilgu laiku tā nenotika. Es pavadīju vairākas dienas savās mājas, kas bija pamācoši. Klusums un atmiņas bija iesūkušās mājas sienās. Tās savā ziņā nospieda mani. Man atlika sagaidīt Maijas ierašanos. Bija negodīgi sēdēt un cerēt. Cerēt, ka viss pats no sevis uzlabosies, bet es to darīju. Sēdeju un cerēju. Četri gadi, ko pavadīju ārpus pilsētas bija labākie gadi. Tie sniedza mieru un klusumu. Tie sniedza iespējas, kas pavērās manā acu priekša. Es zināju, ka grāmatvedība nebija mans lauciņs, bet tas bija vienīgais, kas tajā laikā man atļāva aizmirst par visu. Es nebiju cerējusi, ka pielietošu savas zināšanas atbraucot atpakaļ. Un tā arī notika. Atgriežoties mani vairs neinteresēja grāmatvdība. 

Pateicoties Maijai, kas bija vel tālak aizbraukusi, lai macītos, es arī sapratu ko gribu darīt. Es gribeju iet savas mātes pēdās un nebiju domājusi to kā vienīgo iztikas avotu. Atgriezos kafejnīcā, lai nopelnītu papildus naudu. Maija mani iedrošināja pamēģinat braukt un piedalīties sacensībās. Tā arī tas viss sākās. Dienas bija piepildītas ar kafejnīcas darbiem, kamēr vakarus es pavadīju trasē, kopā ar Maiju. Viss bija nokārtojies un es biju apmierināta ar savu dzīvi. Drīz vien arī atgriezās Stefans un laikam ejot mēs satuvinājāmies, kas noveda pie atiecībām. Viss bija sastājies savās vietās un es varēju teikt, ka biju laimīga. 

Tomēr manu prātu nepameta doma, ka varbūt es ieraudzīšu kādu no Evansiem. Nebiju cerējusi, ka tas būs Džeimss. Drīzāk biju cerēusi ieraudzīt Džeimsa māti. Viņa bija vislielākais atbalsts, kad Džeimss bija negodīgi izdomājis pamest visu un doties savā dzīvē. Izrādas, ka sieviete ar nebija zinājusi par rehabilitāciju uz kuru bija devies viņas dēls. Viņa jau labu laiku nezināja par sava dēla dzīvi. Pienāca vidusskolas izlaidums un pēc tā arī pazuda Džeimsa māte. Bet vismaz viņa godīgi atvadījas ar solījumu, ka varbūt kādreiz mēs tiksimies. Bija pienācis mans laiks doties prom un  es neatskatījos, kamēr vieta kuru saucu par mājam attālinājās. 

Tagad es atrados šeit. Un biju priecīga, ka biju izvēlējusies atgriezties. Atgriezties savās dzimtajās mājās un turpināt savu dzīvi nedomājot par to, kas īsti notiks rīt. Tāpat es nedomāju, ka nakamajā diena sacensības, kas bija ieplānotas, izvertīsies savādākas. Pēdēja brīdi izmainījās sastāvs un man nācās samierināties ar to, ka sacentīšos ar Džeimsu. Neviens arī nebija mani brīdinājis. Tieši tāpēc es stāvēju pārskaitusies un vēroju, kā Leonards cenšas noskaidrot kāpēc  tieši pēdēja brīdi viss izmainījas. 

- Es nespēju noticēt. Viņi laikam ir saspieduši galvu durvīs. - Leonards atgriezās pie sevis kaut ko murminot pietiekoši skaļi, lai es dzirdētu. Es stāvēju atspiedusies pret savu mašīnu un sakrustojusi rokas zem krūtīm. - Ja vien man būtu ļauts, es..-

- Tev nekas nav jādara. Viss jau ir izlemts un es pat neiebilstu. - Es neļavu vīrietim pabeigt sakāmo. Leonards nopētīja mani un pamāja ar galvu, bet acīs varēja labi redzēt šaubas. Kāpēc visi ko es satieku, domāja, ka sacensības ar Dzeimšu mani iespaidos? 

- Tikai lūdzu esi uzmanīga. Es viņa neuzticos. - Vīrietis piekodināja un atvēra mašīnas pārsegu, lai vēl pēdejo reiz parliecinātos, ka viss ir kārtībā. 

- Es vienīgā esmu aizmirsusi pagātni? - Jautāju, iesmejoties. Man it kā bija vienalga, bet tajā pašā laikā es mazliet uztraucos pati. Tomēr  nevienam neuzdrošinājos to izteikt skaļi. 

- Ir lietas, kuras nevar aizmirst. - Vīrietis nomurmināja zem deguna un beidzot aiztaisīja mašīnas pārsegu. - Viss ir pilnīgā kārtībā. Es ļoti ceru, ka tu nenokarsēsi vairs motoru. - Leonards piebilda un man atlika iesmieties, atceroties pēdējo reizi. 

- Es jau atvainojos par sagādātajām neērtībām. - Noteicu. Vīrietis pats iesmējas un atvēra man durvis, lai varu iesēsties iekšā un iedarbināt mašinu. - Dažreiz man neizdodas savaldīt savas emocijas. - Piebildu un dabūju šokējošu skatienu no vīrieša. 

- Man bija aizdomas. - Vīrietis  nomurmina un atļauj man iedarbināt mašīnu. Es izbaudu tik ļoti nomierinošo motora rūkoņas skaņu un beidzot varēju atslābt. Leonards atkāpās aiz sevis aizverot mašinas durvis. Es uzspiedu gāzes pedēli ļaujot mašīnai ierūkties pietiekoši skaļi, lai to dzirdētu tuvāk stāvošie un saņmetu ovācijas savā virzienā. 

Lēnām sāka satumst un tas liecināja par to, ka drīz man būs jādodas uz startu, lai sacenstos ar Džeimsu, kuru nebiju redzējusi kopš kapsētas. Es biju priecīga, ka nebiju ieskrējusi vīrietie. . Īpaši ņemot vērā to, ka viņs protmas bija atgriezies savās mājās. It kā jau nepietiktu ar viņu pilsēta, man ar viņu jasadzīvo jau atkal atrodoties kaimiņos. Ko gan es biju cerējusi? Ka vīrietis atradīs jaunu dzīves vietu un neatgriezīsies mājās? Liekas, ka dažreiz esmu pārāk naiva. 

Es piebraucu pie starta un  nopriecājos, ka esmu pirmā. Man bija nedaudz laika, lai aizvērtu acis un piespiestu sevi izolēt visas nevajadzīgās domas no savas galvas. Maijas vārdi bija kādu laiku iestrēguši manā galvā un nelika mieru. Vienīgais veids kā tikt no tiem vaļā bija, vienkārši izvēdināt galvu. Es jau atkal biju naivi cerējusi. Es negribēju to atdzīt, bet mani interesēja, kas ir šī sieviete ar kuru Džeimss bija izveidojis attiecības. 

Es atvēru acis, kad blakus izdzirdēju mašīnas rukoņu. Blakus piebrauca tik ļoti pazīstamā mašīna. Tās īpašnieks ar smīnu uz lūpām verās tieši man virsū. Varēja redzēt, ka viņš gaida kaut mazāko reakciju no manas puses, bet es biju iemācījusies tās slēpt.  Manu uzmanību vairāk piesaistīja blakus sedošais siluets. Sievietes siluets. Ja nebūtu tik ļoti tumšs, tad noteikt es varētu ieraudzīt kā ši sieviete izskatās, bet tas nebija iespējams. Novērsos un aizdzinu jeb kādas domas, kas varētu mani novirzīt no mērķa. Džeimss bija izvēlējies paņemt līdz šo sievieti un vēl atļaut sedēt blakus, kamēr viņs sacenšas. Es vienkārši nespēju pieņemt, ka man kāds sēž blakus. Tā bija trauma no kuras es nevarēju tik vaļa, lai arī Maija centās mani pierunāt tik daudzas reizes. 

Es noskurinājos, kad sapratu, ka atkal esmu novirzījusies no galvenā mērķa. Manas rokas atrada disku, kas mētājas tur pat blakus sedētaja solā un es uzslēdzu uz pilnu skaļumu mūziku. Tas man palīdzēs. Iekrampējos stūrē un vēroju, kā tiek dots signāls uzsākt braukšanu. Mana kāja atomātiski spieda uz gāzes pedāļa un es ļavos sev uzsākt startu pirmajai. Tomēr Džeimss nemaz neatpalika un cieši turējas man blakus. Es neuzdrošinājos skatīties uz blakus mašīnu, kaut jutu vairākas reizes vīrieša skatienu. Es nebiju gatava zaudēt un arī netaisījos. Es uzspiedu vel specīgāk uz gāzes pedāļa un izvirzījos vadība. Tomēr nedaudz nokļūdījos līkumā, kas ļāva Džeimsam nokļūt priekšā. Es jutu kā karstums sakāpj manā sejā un ķermenī ieplūst adrenalīns. Es biju gatava uzvarēt Džeimsu un nedot viņam gandarījumu. Viņš ir pelnīi, ka viņam sadod. 

Bija palikuši pēdējie divi apļi un es jau atkal biju vadībā. Protams, Džeimss daudz neatpalika. Šoreiz vīrietis nedaudz nokļūdijās aplī, kas deva man iespēju vel vairāk attālināties. Es jau zināju kāds būs rezultāts un manā sejā iezīmējas plats smaids. Bet gandrīz pie paša finiša es sapratu, ka nespēju piebremzēt, jo bremzes vienkārši atteicās. Varbūt man tiešām paveicās, ka biju atslābusi un palaidusi gāzes pedāli vaļīgāk, lai samazinātu ātrumu. Bet sadursme bija neizbēgama. Mana mašīna ieskrēja tur pat saliktajās mucās un atdūrās pret stabu. Atlika vien pateikties, ka blakus sedētāja puse bija sadragāta. Tomēr es nespēju skaidri padomāt no trieciena, kas lika manai galvai atsisties pret gaisa spilveniem. 

Un mans prāts izspēlēja joku, kad acis aizklīda līdz blakus sedētāja pusei. Vienīgais ko es redzēju, bija Melānijas nekustīgais ķermenis un plaši pavērtās acis. Man atlika vien pateikties rokām, kas aptinās ap manu vidukli un izvilka no mašīnas. Es neuzdrošinājos skatīties uz vīrieti, kura sirds sitās pārāk ātri un es to tik labi dzirdēju būdama viņa apskāvienos. 

- Mums vajag ārstu!-