Nepaklupt. /PNJ2/

Chapter 1

You and I are separated

by veils of sadness

I call out from behind

the darkness

but hear no response.

Simon B Thomas

-          Tā noteikt, nav viss labākā izvēle. – Maijas skaļā balss lika man salekties un pagriezties pret meiteni. Pielavīties un tā nobiedēt cilvēkus noteikt, ka bija viņas dabā.

-          Man viņa liekas diez gan skaista. – Es atbildēju un aizvēru acis nomierinot savu sirdi, kas pašlaik sitās, kā negudra. – Viņa piestāv man. – Piebildu, cerot, ka meitene neļaus man mainīt savu izvēli. Tomēr Maijas deguns savilkās pretīgumā un acis nopētīja kleitu, kas pašlaik atradās manās rokām. Dzeltenais audums likās nedaudz pabalējis un tās garums bija tiešam par garu, to es spēju atdzīt. Tomēr man šī kleita patika, jo tā vienkārši nebija uzkrītoša.

-          Es tev neļaušu ar kaut ko tādu ierasties pie Eduarda uz svinībām. – Maija brīdinošā tonī noteica un straujā solī devās pie mana skapja, lai atrastu ko piemērotāku, pēc viņas domām, protams.  – Es zinu, ka tev ir kleita, kas vēl projām tev der. – Maija pie sevis nomurmināja un iebāza galvu manā skapī. Man atlika vien nopūsties un nolikt uz krēsla kleitu, kas atradās man rokās. Es zināju, ka man nebija jēgas strīdēties.

-          Lūdzu nepadari man par ielas meitu. – Es lūdzoši noteicu un spēru dažus soļus tuvāk meitenei, lai redzētu viņas izvēli.

-          Es šaubos, ka tev skapī kaut kas tāds ir, bet tu zini, ka Stefanam tāds paskats patiktu. – Meitene noteica un es varēju vien iztēloties, kā meitene parausta uzacis. – Atradu.- Meitene iebļāvās un beidzot es varēju ieraudzīt viņas seju. Manas acis aizklīda līdz kleitai, ko meitene turēja rokās un saraucu uzacis.

-          Es neatceros, ka man kaut kas tāds piederētu. – Atzinu un piegāju tuvāk melnajam auduma gabalam, lai to aptaustītu. Kleita tiešām bija skaista. – Šoreiz es pakļaušos tev. – Es piebildu un paņēmusi melno auduma gabalu, devos uz vannas istabu pārģērbties.

-          Tu taču apzinies, ka tev vajadzēs vilkt kurpes ar augstiem papēžiem. – Maija noteica un izvilka no savas sporta somas pieminētās kurpes. Es pacēlu vienu uzacis uz augšu, jautājumā. – Es vienkārši zināju, ka tā kleita tur stāv. – Draudzene noteica un paraustīja plecus. Es atmetu jautājumus, kas gribēja plūst pār manām lūpām un devos uzvilkt kleitu.

Manas acis uzmanīgi pētīja manu atspulgu spogulī. Tik daudz, kas bija mainījies un liekas, ka es pati mainījos līdzi visam, kas notika. Mani mati bija apgriezti īsāki. Es nekad nebiju domājusi, ka spēšu atvadīties no saviem matiem. Tomēr tas notika un deva man pa visam savādāku izskatu. Manas ķermeņa formas bija uzlabojušās un seja vairs nebija iekritusi. Es tiku pāri tam visam, kas  lika man darīt sev pāri. Vismaz es centos to iestāstīt sev. Tikai pozitīvas domas.

Melnā kleita tik tiešam piegulēja ideāli manam augumam un izcēla manas auguma aprises. Gaišos matus biju pārlikusi uz vienu pusi un sapinusi bizē. Es zināju, ka šis sakārtojums tiks mainīts ko līdz iziešu no vannas istabas.

-          Gatava? – Maija man jautāja un uzsmaidīja nopētot mani no galvas līdz kājām. Meitene tikko bija pabeigusi taisīt man frizūru un   pielaboja manu kosmētiku. Es jutos ērti un tas bija pats svarīgākais. – Liekas, ka Stefans būs pārgaidījies. – Meitene piebilda un ar pirkstiem sita pa telefona ekrānu. Pieņemu, ka viņa sarakstījās ar Stefanu.

-          Jā. -  Īsi atbildēju un paņēmusi somiņu devos ārā no mājas. Es aizslēdzu mājas durvis un uzmetu ātru skatienu blakus mājai. Evansu nams bija kā izslaucīts. Tajā nebija nevienas dzīvības pazīmes jau kādus divus gadus. Gan puisi, gan viņa māte bija pametuši pilsētu. Esot koledža centos noskaidrot kaut nedaudz par viņiem, bet nebija nekādu ziņu. Pat Eduards neko nezināja, kas lika puisim būt dažbrīd īgnam, bet Maija labi tika galā ar šim emocijām.

-          Eduards mūs jau  gaida tur. – Maijas balss mani atsauca no savām domām un es pagriezos pret meiteni, viņai uzsmaidot. Meitenes acis aizklīda līdz mājai, kuru pirms pāris sekundēm vēroju, bet meitene neko neteica. – Braucam. – Meitene noteica un es sekoju meitenei uz viņas mašīnu. Es zināju, ka varēju braukt ar savu mašīnu, bet tas nav iespējams, vismaz ne pašlaik. Pēc pēdējām sacensībām, tā atrodas garāža, lai tiktu kārtīgi apskatīta. Kaut kas nebija labi ar bremzēm.

-          Tu zini, kas rīt ir par dienu? – Jautāju meitenei un pavēros uz viņas pusi. No Maijas sejas pazuda smaids. – Es domāju, ka varbūt tu gribi ar mani aiziet. Es negribu būt tur viena. – Atdzinu. Bija pagājuši septiņi gadi kopš Melānijas nāves.

-          Es ar lielāko prieku to izdarīšu. – Maija noteica un viegli man uzsmaidīja. Es vien pamāju ar galvu zinot, ka meitene negribēs runāt par to. Viņa vēl projām uzskata, ka runājot par tām lietām, varu ieslīgt atpakaļ tumsā. Ja vien viņa zinātu, ka es vēl projām neesmu tikusi no tās ārā.

Mēs atbraucām uz paredzēto ēku. Neviens nekad nebūtu domājis, ka Eduardu aizrauj māksla. Tas man bija liels šoks, kad tiku uzaicināta uz puiša galerijas atklāšanu. Mani jau pie ieejas gaidīja Stefans, kas ieraugot mani sāka smaidīt.

-          Un te ir pati skaistākā meitene. – Stefans iečukstēja man ausī un saspieda stingrāk mani savās rokās. Es iesmējos un atrāvos no puiša, lai sasveicinātos ar Eduardu, kura seju rotāja smaids, ieraugot Maiju.

-          Eduard, apsveicu tevi ar galerijas atklāšanu. – Es noteicu un pastiepu roku, kuru puisis satvēra.

-          Paldies Karmena. – Puisis neitrāli atbildēja un izspieda smaidu. Es jau biju pieradusi pie puiša un tā, cik bieži viņu redzu. – Dodaties iekšā. Te ir nedaudz vēss. – Puisis piebilda un ar roku norādīja uz durvīm. Es pasmaidīju un devos iekšā galerijā.

Es melotu, ja teiktu, ka negaidīju Maijas portretus šeit. Es zināju, ka puisis viņu glezno. Tomēr nedomāju, ka man aizrausies elpa, ieraugot cik perfekti tās ir iznākušas. Neviens sīkums nebija palaists garām un neviena emocija netika pārveidot. Turpināju vērot šis gleznas un to cik tās ļoti izteica kādu emociju. Tik labi varēja redzēt, ka puisis savas emocijas ir izlicis šādi.

Mana elpa aprāvās un acis iepletās pie gleznas, kas bija novietot gaiteņa galā. Tajā bija divi jaunieši no vidusskolas. Abu sejas rotāja smaids, bet tas nevienam no viņiem neaizgāja līdz acīm. Tumšās acis bija sēru pilnas. Tomēr apkārtējais gaišums, padarīja pašu gleznu gaišāku. Pozitīvāku. Es jutu, kā manās acīs sariešas asaras, bet spēju tās noturēt. Es nebiju neviena vārda dzirdējusi par puisi. Neviens nebija dzirdējis par viņu, pat Eduards, kas bija satriekts, par drauga atbraukšanu.

-          Karmena? – Es dzirdēju sev aiz muguras satrauktu Maijas balsi. Pagriezos pret draudzeni un ieskatījos meitenes satrauktajās acīs. Es jau gribēju prasīt, kas noticis, bet mana mute palika atvērta. Meitenei aiz muguras pamanīju tik ļoti man pazīstamo puisi apskaujamies ar Eduardu.