Nepaklupt. /PNJ2/

Chapter 2.

Words are just words

They're simply strings of letters 

They can't physically hurt you

And they can't even emotionally hurt you

unless you give them value and power

Be strong.

Simon B Thomas.

Vai vispār biju domājusi vēl kādreiz redzēt Džeimsu? Kaut kur dziļi sevī, pat cerēju, ka man radīsies šāda iespēja. Tomēr realitātē es nebiju to gaidījusi. Viņš pazuda no manas dzīves tik ātri, ka es pat domās nespēju un nevarēju no viņa atvadīties. Tagad, kad puisis stāv dažus metrus tālāk no manis un runā ar savu tik ilgi neredzēto draugu? Mans saprāts liekas, ka ir atslēdzies un velme mesties puiša skavās ir lielāka nekā  biju iztēlojusies jeb kad. Tomēr esmu pateicīga savām dusmām un apkārtējiem cilvēkiem, kas noplacina šo domu pa visam.

- Mēs varam iet projām, ja tu gribi. Es domāju, ka Eduards neapvainosies. – Manas acis novērsās no puiša un atgriezās pie Maijas, kas vēroja mani, vai drīzāk manu reakciju.

 - Nē, nē! Ar mani viss ir kārtībā. – Es izteicu vārdus lēni un uzmanīgi. Bet tikai tad, kad pasmaidīju, liekas, ka Maija atslābinājās. Es jutu ap manu vidukli aptinamies divas rokas un Stefana lūpas atrod manu pakausi.

- Tev viss ir kārtībā? – Puiša balss vien vēsta par uztraukumu un vārdi, liekas, ka ir pilni ar naidu. Bet ne jau pret mani tas naids ir vērsts. Tas naids ir vērsts pret puisi netālu no mums.

- Ar mani viss ir kārtībā. Tiešām! – Es atbildēju un paskatījos uz abiem cilvēkiem. Stefans  pamāja ar galvu un aptina ciešāk savas rokas ap manu vidukli. Man atlika vien nopūsties un atspiest savu galvu pret puiša krūtīm. Es aizvēru acis tikai uz mirkli, bet tās bija vaļā izdzirdot puiša balsi ļoti tuvu mums.

 - Es šeit nebūšu ilgi, bet pa to laiku...- Puiša balss aprāvās un viņa acis atrada manas. Liekas, ka viss prieks, kas viņa it kā bija, pazuda. Es novērsos, zinot, ja  skatīšos ilgāk nekā vajadzētu, tad izskatīšos pēc trakās.

 - Maija, Stefan. – Puisis it kā sasveicinājās, kaut viņa acis bija jūtamas uz manis. Es riskēju un paskatoties redzēju mazas dusmas, kas diez gan ātri pazuda. Puiša acis bija vērstas uz rokām, kas atradās ap manu vidukli.

- Džeimss, kas tad tevi atpūta uz šejieni? Cik ilgi mēs tevi šeit neredzējām? Piecus gadus, ja nemaldos. – Stefans prasīja un liekas, ka viņa vārdi bija pārāk skaļi manām ausīm. Es negribēju dzirdēt atbildi. Negribēju atrasties tuvumā puisim, kas sāpināja mani. Puisim , kas aizbrauca atstājot tikai nolāpītu vēstuli.

- Es laikam tomēr iešu. Man ir citas darīšanas. – Es pārtraucu Džeimsu, kas vēra jau muti vaļā, lai atbildētu Stefanam. – Tavi darbi ir tiešam lieliski. – Es pievērsu savu uzmanību Eduardam, kas vien pamāja ar galvu. Izpiņķerējusies no Stefana rokām es pagriezos pret puisi.

 - Es varu iet ar tevi, ja vēlies. – Stefana acis klīda te no manis, te man aiz muguras, kur atradās Džeimss. Es vien nopurināju galvu.

- Nē, tiksimies mājās. – Atbildēju un uzspiedu skūpstu Stefanam uz vaiga. Apskāvusi Maiju, izsteidzos no vietas, kas liekas mani smacēja nost. Es nespēju noticēt vēl projām, ka puisis ir atgriezies. Atgriezies šajā pilsētā pēc piecu gadu prombūtnes. Nevienas pašas ziņas un te nu viņš ir. Ne kripatiņu mainījies. Vismaz es tā domāju. Kaut gan, kaut kas bija viņā mainījies. Puisis bija noteikt, ka kļuvis vīrišķīgāks.

Es, liekas, ka nepamanīju, kur pati dodos, bet kājas to zināja. Pēc neilga laika tās mani atveda uz vietu, kur man vajadzēja atrasties tikai rīt. Tomēr Džeimsa atgriešanās mani pašu atveda šeit, pie Melānijas atdusas vietas. Es nosēdos tur pat uz soliņa un ieklausījos klusumā. Nevienas putna skaņas, tikai klusums un vārtiņu eņģu skaņas, kuras radīja nelielais vējš. Gribēju kaut ko teikt. Gribēju izstāstīt savas izjūtas meitenei, kura man pietrūka. Tomēr vārdi liekas, ka bija pazuduši. Liekas, ka tie nevēlējas tikt pausti skaļi, izjaucot klusums, kas bija viss apkārt. Skatījos uz Melānijas kapakmeni un nespēju noticēt, ka viņas nav jau septiņus gadus.