jaunā dzīve

atkal satikšanās

Šodien visi baigi strādāja, kur skaties tur kaimiņi apcērt savus krūmus ,spodrina un pļauj mauriņus. Aneskai šodien bija jāsatīra māja, Toms ar tēvu un Ralfu bija uz lauka lai novāktu ražu, Kārlis pļāva mauriņu, taču Izabella ar Omi rosījās pa virtuvi. Aneska jau bija pabeigusi kad kāds iesoļoja pa durvīm, Aneska pieskrēja un apķēra puisi ‘’Pīter es nezināju kad tu tik ātri atgriezīsies, man ir tāds prieks tevi satikt.’’. brūn matainais pagarais un muskuļotais puisis ar zaļajām un laipnajām acīm pasmaidīja. ‘’nevarēju taču palaist garām ciema svētkus’’ uz koridoru atnāca arī Izabella un ome, sasveicinājušās ar Pīteru viņas abas aizgāja atpakaļ uz virtuvi. ‘’Ejam pastaigāt Ani?’’ Anesku par Ani sauca tikai Pīters, turklāt Aneska Pīteru sauca par Pī. ‘’jā es tūlīt Pī aizskriešu pēc jakas’’. Kad Aneska ar Pīteru izgāja ārā, pie mājas jau stāvēja Aneskas brūnā ķēvīte Ipra un Pītera pelēkais zirgs Argo. ‘’ak Pī pa kuru laiku tu paspēji apseglot abus zirgus?, un cik ilgi tu jau esi atpakaļ?’’. Pīters tikai pasmaidīja un palīdzēja Aneskai uzkāpt uz Ipras, un viņi auļoja cauri ciematam, bija jau saulriets tāpēc pārsvarā visi cilvēki jau bija mājās. Kad pēc kāda laika viņi pārgāja soļos un nokāpa no zirgiem Pīters paskatījās uz meiteni un pasmaidīja, ‘’kas ir?’’ Aneska jautāja, ‘’nekas es tikai tā domāju kad mēs pirmo reizi satikāmies tev bija kādi pieci gadi vai ne?’’ Aneska nobrīnījās par šo jautājumu un iespurdzās. ‘’ jā un tev bija kādi seši…bet kāpēc tu tā jautā?’’ Pītera tēvs kopā ar Aneskas tēvu bija labākie draugi tāpēc meitene uzauga kopā ar savu labāko draugu, cik ironiski nē?.  Pīters apstājās kalna pakājē, piesēja Argo un apsēdās atspiedies pret lielo ozolu, ‘’es tāpat vien, iedomājies jau 12 gadi pagājuši ko nē?’’. Aneska piesēja ipru un apsēdās blakus Pīteram, ’’jā ir gan, tas laiks tā skrien, padomā tev drīz būs jau 19!’’ Aneska pasmējās un uzlika galvu Pīteram uz pleca. Pīters aplika roku ap Aneskas pleciem un tina ap pirkstu vienu matu šķipsnu ‘’zini Aneska es esmu tik laimīgs kad man esi tu…tu man esi gandrīz kā māsa…es pat nespēju iedomāties ko darītu bez tevis’’ Aneska pasmaidīja, bet neko neteica jo zināja kad Pīters teiks vēl kaut ko, Aneska puisi pazina gandrīz tāpat kā sevi un zināja ja viņš ietur pauzi vienmēr būs turpinājums. ‘’zini kad es biju pie krustvecākiem pilsētā, es nevarēju neilgoties pēc šī visa, pēc tevis, un es tev nopirku mazu dāvaniņu’’, ‘’ak Pīter nevajadzēja…’’ Pīters pārtrauca Anesku pus vārdā un iedeva mazu kārbiņu. Aneska to atvēra un iekšā bija sudraba ķēdīte ar kuloniņu, Aneska atvēra kuloniņu un tur iekšā bija bildīte…Aneska ar Pīteru uz zirgiem kalna pakājē, . Aneskai acīs sariesās asaras, viņa cieši apskāva Pīteru. Abi jaunieši saulrietā sēdēja kamēr saule noriet, un runāja par pagātni tagadni un fantazēja arī par nākotni. Kad saule jau bija norietējusi abi sēdās zirgos un auļoja mājās, paceļam vēl iegriezušies ābolu laukā pie Dērslijiem, paķēruši pāris ābolu turpināja mierīgā riksītī doties cauri ciematam.