šizofrēniķe

1. ekspozīcija

No blakus istabas skan neregulāri virtuālu zobenu cirtieni un kareivju kunkstieni. Ar gandrīz katru desmito cirtienu ieskanas arī tauru skaņas nelielā fanfaras skaņu celiņā. Šī būs jau otrā nedēļa, kopš Tomass pilnā skaļumā spēlē lielajā istabā savu spēlīti uz tēta datora. Savā 11. dzimšanas dienā viņš ar tēti svinīgi izveidoja savu kontu, lai nebūtu katru reizi jālūdz mammai ievadīt paroli, kad tētis bija prom, bet ļoti kārojās mazliet datora dzīvē. Nez vai "mazliet" tiešām ir īstais vārds – viņš spēlē no rīta līdz vakaram, atiet tikai uz ēdienreizēm un tualeti. Tāda ir tā mūsdienu brīvlaika izpratne – dari, ko vēlies, lai cik vienmuļa un nesaturīga darbība tā arī nebūtu. Vismaz pāra dienās viņš vakaros brauc uz treniņiem, un pāris stundas mājās var iegulties ilgi gaidītais miers. Kaut kā sen nav nekur braucis, nezinu, neiešu jau jautāt tādas sīkas specifikas.

Noklaudz ārdurvis, pa grīdu aizskrapst četras mazas ķepiņas. Dinija jau atpakaļ? Cik tad vēls var būt, nesen tikai pamodos! Pulksteņa manā istabā nav, šajā interjerā vecais galīgi nepiestāv, bet jaunu kaut kā neesam iegādājušies, lai gan tāda doma bija. Kad ievācāmies šajā mājā, mums, bērniem, bija tā brīnišķīgā iespēja katram izdomāt savas istabas izskatu. To, ka es gribētu dzīvot apaļā istabā, jau ar mammu bijām pārrunājušas, ka tik neregulāras formas (nē, nebūs tiesa, riņķis ir regulārākā forma, kāda vien var būt), ka tik neparastas formas istabas mums nespīd, ja vien es neeju uz arhitektiem un neuzzīmēju pati savu māju. Tad tas bija tālu un joka pēc. Tāpat joka pēc arī paskicēju kādas mājeles, kā nu pašai izpratne ļāva. Nevienu dzīvu arhitektu neesmu satikusi, nezinu, kā tas praktiski izskatās, bet savā iztēlē es zināju, ka viņiem katram ir sava studija, sava korķa tāfele, daudz papīru pie tās un zīmuļi un lineāli visās malās.

Paņēmusi visus savus pelēkos zīmuļus, visus lineālus, ko varēju mājās atrast, cirkuļus, transportierus, uzstūrus un salasījusies pilnu sauju vairs nederīgu dzēšgumiju pārpalikumu, es apsēdos pie galda, sakārtoju materiālus un divas dienas nopietni nodevos māju zīmēšanai. Apšaubu, vai kāda vispār bija taisna un vai būtu turējusies kā māja. Labi atceros tikai vienu no tām, bet zinu, ka pabeidzu vismaz piecas lapas ar "ārpusēm" un trīs ar "iekšpusēm". Kaut kur mammas arhīvos šie papīri vēl stāv, viņa, kā jau visas mammas, neko nevar izmest laukā, it īpaši, ja tas ir pašas bērna nemākulīgs zīmējums.

Ar to mani arhitekta piedzīvojumi arī beidzās, bet tāds sapnis vēl aizvien kaut kur ik pa laikam uzpeld. Aplūkoju savu "Nesamierināmības" A3 versiju pie sienas. Tur apakšā gandrīz var samanīt pils torņus. Sāku zīmēt princešu pili, kā pati teicu, lai mācītos gaismēnas, bet jo tālāk tā gāja, jo mazāk man patika tieši gaismēnas, un es torņu siluetu iekļāvu dūmakainā fonā, bet priekšplānā iegleznoju tramīgu, puscaurspīdīgu stirnēnu. Puscaurspīdīgu objektu bija tik viegli iztēloties, tik grūti uzlikt uz molberta! Iedomājos, ka Nesamierināmība ir stirniņas vārds, bet šīs neoficiālās kristības notika jau tad, kad gleznu biju nosaukusi, pabeigusi un pielikusi pie sienas. Dīvaini to saukt par gleznu, liek man izklausīties pēc kāda profesionāļa. Es neesmu. Daudz iekļaujošāk būtu katru kanvu, kolīdz tai pieskaras pirmā krāsa, saukt par ķēpu. Šī mana ķēpa pie sienas, šī mana ķēpa stūrī, šī mana ķēpa plauktā, garāžā, bēniņos... Daudz ķēpu tagad ir stūrī, un tās gaida vēl kādu pēdējo iedvesmu, pēdējo pieskārienu un uzlabojumu. It kā viss būtu kārtībā, mamma, protams, jau sen šīs ķēpas būtu visām savām kolēģēm pārdevusi, ja es viņai ļautu no mājas iznest, tikai katrai kaut kā trūkst. Mazliet par maz dzīvības, kontrasta, asaras, es tiešām nezinu. Nebūšu Stokarda un nezīmēšu mazu kaķi, tā manā gadījumā būtu šmaukšanās. Ja darbs nav gana dzīvs pats par sevi, iebāzt tur galīgi neiederīgu kustonīti un, rau, darbam pēkšņi i dzīvība, i uzmanība, i komiskais elements. Nē, es tā nedarīšu, es neesmu klauns, un tik daudz pašcieņas man vēl ir.