šizofrēniķe

2. balle

Aizvakar pie vakariņu galda mamma paziņoja, ka šorīt mums jābrauc pie kaut kādas viņas paziņas uz kostīmu ballīti. Ļoti neparasts piedāvājums no mammas, parasti viņa no pārģērbšanās cenšas izvairīties, uz manām tematiskajām ballītēm pat kronīti galvā negribēja likt, tas lai paliekot bērniem. Vakar mums visiem bija laiks padomāt par saviem tērpiem. Tēma esot kaut kādi ēdienu cilvēki, bet arī pirāti, zobeni un ādas vestes. Skaidri mamma nepateica, kaut kā izvairīgi centās aprakstīt, ko būtu un nebūtu vēlams vilkt mugurā. Tomass pajautāja, vai varēs ņemt savu eža mugursomu. Lai ko arī viņam tajā mugursomā vajadzētu likt, kā tērpa sastāvdaļa tā nudien nav peļama doma, kaut gan ezis drīzāk nav nekāds ēdienu cilvēks vai pirāts. Es atradu skapī sen nelietotu korseti un garus ādas zābakus – pirātu daļa izpildīta. Par ēdienu cilvēkiem es ilgi nevarēju izšķirties, ko darīt, bet nolēmu sapīt divas bizes uz satīt kā divas bulciņas sānos.

Visu mūsu tērpu vienojošais elements bija tas, ka mēs īsti nesapratām, ko esam uzvilkuši un kāpēc. Līdzīgi kā grupas Queen mūziķi nekad neizskatījās saģērbušies vienam pasākumam, tā mēs bijām mazs salašņu bars, kas katrs atsevišķi varbūt būtu pieņemams, bet visi kopā radīja ļoti haotisku un nesavāktu paskatu.

Šorīt izbraucām agri, lai jau desmitos būtu kādā muižā tālu prom no Ādažiem. Tagad stāvam pie lielām koka durvīm un nezinām, ko darīt tālāk, jo mobilā zona šeit nesniedzas, un arī nevienas dzīves dvēseles nav, kam pajautāt, kur jāiet, kas jādara, kā jāpaziņo namamātei, ka esam klāt. Tomass cerīgi palūkojās uz mammu, vai tiešām nedrīkst slēgtās durvis atmūķēt. Nedrīkst, mēs esam ciemos, šeit ļoti daudz ko nedrīkst. Amēlija tēlo nosalušu un drebinās kā apses lapa, kaut gan ir pieklājīgi silts, apmācies laiks. Viņa nolēma būt kēksiņu spiegs – gūstekne. Ļoti radošs piegājiens, novērtēju viņas attapību savienot nesavienojamās tēmas kopā, turklāt pievienot sev tuvo spiegu tēmu. Viņa ir piekārusi pie jostas virvi, kas kalpo gan kā laso, gan kā viņas moku rīks, lai demonstrētu, kā pirāti viņu nolaupījuši un piesējuši pie masta.

Aiz durvīm sāk skrapstēt, tās smagi nostenas un izkustas no vietas. Mūsu priekšā nostājas cilvēks livrejā, gluži kā vēsturiskajās mākslas filmās. Viņam ir garš, taisns deguns, gara seja, noskūta redzama vaigu bārda, laipnas acis. Viņš stāv stīvi, pazemīgi un mazliet kā sausiņš.

— Esiet sveicināti, Speilas, es esmu eklērs,

Tātad nav sausiņš.

— ... un būšu jūsu pavadonis šajā maskarādē.

Eklērs ir dažus gadus vecāks par mani, augumā slaids jauneklis, viņam ir šokolādes brūni mati... Šokolāde! Tā gan jau viņa glazūra! Šiki nostrādāts! Iedomājos, ka arī sevi es varētu iepazīstināt tikai kā bulciņu, nevis vārdā, ja reiz viņš tā drīkst.

Balle ir liela mēroga, nevienu no šiem cilvēkiem neesmu iepriekš redzējusi. Ja drīzumā neatradīšu kādu suni, esmu diezgan droša, ka pasākums mani garlaikos. Mamma ir atradusi savas klaču kolēģes, Amēliju un Tomasu eklērs pavadīja uz bērnistabu. Es paliku pusizgaismotā gaitenī pavērot gleznas.

Amatieriskas, estētiskas tumšā impresionismā gleznotas ainas, pārsvarā dabas skati, kuros nereti parādās sieviete ar bērnu pie rokas. Viņu sejas nekad nav redzamas, vai nu viņi ir tālu vai arī redzami no mugurpuses. Gaiteņa galā ir glezna, kurā, kā izskatās, ir pilsētas svētki. Pie namu jumtiem sakarināti krāsaini, trijstūraini karodziņi, tirgus laukumā savas atrakcijas reklamē saģērbušies āksti. Es pētu cilvēku sejas un kustības, viņi visi ir vietējie, visi vienlīdz iederīgi un savējie. Meklēju sievieti ar bērnu, kas uzstājās iepriekšējos rāmjos. Var jau būt, ka viņas šeit nav, nav jau autoram jāglezno visu laiku vieni cilvēki, tomēr ir skaidrs, ka šī sieviete viņam bijusi svarīga. Varbūt sieva, varbūt meita, māsa, vedekla.