šizofrēniķe

3. pastaiga

"Šai vietai ir tava aura, tā nes atmiņu par tevi. Atceries, mēs te kopā staigājām, pirms es nomainīju skolu? Atceries, kā es to vienu piektdienu atnācu pie tevis, jo mana datorikas skolotāja mani pārbiedēja līdz nāvei, ka skolas datori mani izseko? Atceries, tev bija fizika, un es te sēdēju, šajā krēslā, gaidīju starpbrīdi virsdrēbēs.

Es gribu tevi satikt, kur tu esi? Man sāp galva. Man nekad nesāpēja, kad es biju ar tevi. Man..."

Tālāk nerakstās. Pildspalva šūpojas pirkstos, skats klīst gar skolas sienu, lēkā pa palodzēm, aplodām.

Es šodien biju centrā, un nolēmu pa ceļam uz mājām izmest līkumu un ieiet vecajā skolā. Tas nav īsti pa ceļam, bet ko viens autobuss vairāk var skādēt. Aizbraucu, izkāpu, un sejā iesitās pagātne. Tie paši koki, pazīstamais trotuārs. Esmu jau daudz reižu te bijusi, kopš pārcēlāmies. Aizvien kaut kas velk un saista. Sēžu uz soliņa skolas priekšā un rakstu Ignatam. Viņš aizbēga no mājām pirms pusotra gada, bet mēs ik pa laikam tiekamies, viņš mani atrod. Es jau zinu, tā ir tā dvīņu saite, pēc kuras viņš vienmēr zina, kur mani atradīs. Es nevaru tā, es nevaru atrast īsto virzienu un attālumu, bet es zinu, kad viņš ir tuvumā, un ja viņš pa dienu mani atradīs, es jau no paša rīta to jūtu. Šodien ne, viņam kādas darīšanas, bet man viņa ļoti pietrūkst.

Visgrūtāk bija sākumā. Man ar veselību bija švaki, laikam kaut kas ar pārāk biezām asinīm un nelabiem asinsvadiem. Nācās gulēt stacionārā un neko daudz nezināt. Ignatu pie manis nelaida, tikai vecākiem bija tiesības ienākt, bet viņiem bija jāstrādā, un mirt es gluži netaisījos, tāpēc neviens no viņiem arī neredzēja jēgu pie manis sēdēt. Pagulēšu uz kušetes, atpūtīšos, atpumpēšos, pēc nedēļas būšu mājās un viss būs labi.

Man viss bija labi, bet Ignats tajās dienās aizgāja uz neatgriešanos. Kad es to uzzināju, mans stāvoklis pasliktinājās, un mani paturēja vēl uz divām nedēļām. Nekas briesmīgs, viņi teica, tas vajadzīgs tikai pastāvīgai novērošanai. Novēroja mani. Bet puse no manis bija kaut kur pazudusi. Kāpēc? Kā? Uz kurieni? Bija švaka atvasara novembra vidū.

Mamma par to vispār nerunāja, laikam baidījās mani uztraukt. Kad viņa ienāca palātā, klusums palika vēl klusāks un elpa vēl smagāka. Man patika, ka pie manis nāca, radās sajūta, ka pasaule kaut kur tur ārā tomēr notiek, bet varbūt to nemaz nebija tik patīkami apzināties, cik es vēlējos. Es biju pie sistēmas un kustēties daudz nevarēju. Kad vajadzēja uz tualeti, bija jāizsauc medmāsa. Es nogulēju savu laiku tur, tad atgriezos mājās un daudz gulēju savā istabā. Man bija jādzer kaut kādas zāles, es daudz nevarēju domāt līdzi, prāts bija smags un vatēts. Tagad man liekas, ka viņi gribējuši mani noindēt, bet tolaik man nepietika enerģijas to saprast, un es paklausīgi riju dažāda izmēra un krāsas tabletes, ko man lika.

Pagāja vārgi ziemassvētki, intensīvais zāļošanas kurss beidzās, janvāra vidū es atsāku pildīt kādus skolas uzdevumus. Vielas iekavēšana mani neuztrauca, jo manā skolā ir tāda sistēma, kas pielāgojas katra skolēna vajadzībām, tāpēc man nav jāiekļaujas kaut kādā "klases vidējā" tempā vai jāiet uz priekšu tēmās kopā ar visiem Latvijas vienaudžiem.

Dzimšanas dienā Ignats mani gaidīja parkā uz soliņa divus kvartālus no manas skolas. Es parasti pēc skolas eju pa taisno mājās, iet caur parku ir līkums. Todien ļoti gleznaini krita sniegs, tā bija trešdiena, mani palaida no pēdējās stundas un es pustrijos vēl baudīju saules gaismas rotaļas apsnigušos koku zaros.

Tā bija pirmā reize, kad es viņu satiku. Mēs sēdējām un nerunājām, skatījāmies un pārsūtījām viens otram sajūtu failus telepātiski. Viņam viss bija labi, viņš bija atradis kādu vietu, kur dzīvot, bija labi apģērbies un bija nenormāli priecīgs mani redzēt. Neko vairāk viņa laimei nevajadzēja – ka tik es jūtos labi. Ja ne visu laiku, tad vismaz šodien, dzimšanas dienā. Es patiešām jutos labi, un mēs varējām laimīgi nomierināties un nopūsties, ka dzīve mums ļauj būt.