Bīstamā Mīlestība

Theidans.

Es biju satriekta un skrēju prom no mājām .
Man domā iešāvās doma aizskriet pie Ralfa.Es skrēju pāri ielai un ceļa vidū uzskrēju virsū kādam.Paskatījos uz viņu un sastingu.Viņam bija melnas acis.Melni melni mati.Viņa acīs varēja redzēt izbrīnu sāpes dusmas un kautko vēl bet īsti nesapratu ko.
Tad pēkšņi lielā ātrumā mašīna traucās mums virsū.Viņš pagrūda mani un uzkrita man virsu.Mašīna aiztraucās 5cm no mums.
-P..aldies.
Viņš klusēja.Tikkai skatījās man acīs un klusēja.Es piecēlos un devos tālāk.Nezinu kā bet es nonācu mežā un apmaldījos.Īsti nezinādama ko darīt devos uz priekšu bet tad parādījās viņš.Ar viņš es domāju tas puisis kas mani izglāba.
-Nopietni?No sākuma enğeļi tad mašīna un tagad vēl esmu apmaldījusies.
-Tik tiešām?
Viņa balss bija klusa un patīkama.
-Kas tu esi?
-Enğelīt tu par daudz gribi zināt.
-Kā...tu...zi..
-Esmu demons.-Viņš pateica un izpleta lielus melnus spārnus.
-Drīkst uzdot jautājumu?
-Jautā.
-Kā tevi sauc?
-Tu nopietni?Esmu dēmons.Man tevi ir jānogalina.Un vienīgais ko tu vari pajautāt ir kā mani sauc?Theidans.Mani sauc Theidans.
-Eee...
-Un tevi enğelīt es zinu kā sauc.
Es sāku kāpties atpakaļ līdz pamats pazuda un es kritu.Viss bija palenināts.Es gaidīju triecienu bet tas nenotika.Divainā kārtā es paliku kautkur starp debesīm un zemes.Es paskatījos un ieraudzīju melnās acis kuras bija apjukušas.Bet tad mani pārņēma miers un tumsa.