Dzimšanas dienas ballītēm ir jābūt pietiekami trakām, lai būtu ko atcerēties. Taču tagad guļot viesnīcas gultā, turot roku uz pieres, cenšoties mazināt galvassāpes, kas bija pārņēmušas it visu manu būtību tiklīdz mans ķermenis bija pamodies, es nožēloju visus savus vakardienas lēmumus, kas mani bija noveduši šajā viesnīcas gultā.
Man bija bail kustēties, cerot nenovadīt galvassāpes uz citu ķermeņa daļu, vai nevēloties atklāt vēl kādu sāpošu ķermeņa daļu, kam man nebūtu izskaidrojuma. Man pat īsti nebija skaidrojuma šīm spiedošajām galvassāpēm, kas nebeidza pārņemt mani arvien spēcīgākiem viļņiem, jo es neatcerējos, kas notika pēc trešā zemeņu Mohito ar pārlieku daudz Vodkas piegaršas.
Pārvilku segu pāri galvai, kaunoties no visas pasaules, kaut mani neviens nevarēja redzēt. Ja vien mani vecāki uzzinātu, ko es pašlaik daru. No šīs domas vien es nodrebēju, apzinoties, ka man tiktu piespriests mājas arests uz visu atlikušo mūžu, kaut gan man jau ir divdesmit viens gads. Divdesmit viens.
Centos koncentrēties uz vakarnakti, mēģinot prātā atsvaidzināt vismaz kādus notikumus. Taču tas bija pietiekami sarežģīti, liekot manai pulsējošajai galvai atgādināt par savu eksistenci un man skaļi ievaidēties.
Izdzērusi kārtējo šota glāzīti ar caurspīdīgo šķidrumu, kam vajadzētu dedzināt manas iekšas, es ar skaļu blīkšķi noliku glāzi uz bāra letes. Šķidrums mani sasildīja un lika manam jau tā iereibušajam prātam, aizmigloties vēl vairāk.
Kad pirmā bilde no vakardienas spēra savu kāju manā šodienas skaidrajā prātā, man atkal atlika tikai ievaidēties. Tagad man vismaz bija izskaidrojums šīm galvassāpēm. Es zināju, ka lietojot alkoholu nevajadzētu pāriet no vājākā dzēriena uz stiprāko, vēl labāk, ka nevajadzētu jaukt dzērienus vispār, bet tieši to es biju darījusi.
"Braucam uz Vegasu?" mani vārdi izklausījās kā viens vārds, jo tie visi tika savilkti kopā. Šķita, ka Alise nav sapratusi, ko es saku, tāpēc mums abām neatlika nekas cits, kā iesmieties. "Braucam uz Vegasu!" iesaucos atkārtojot savus vārdus, un šoreiz Alise saprata, ko es teicu.
Draudzene nolika savu glāzi uz letes, un paķerot mani aiz rokas, izvilka mūs abas no cilvēku pārpildītā kluba, neapstājoties tiklīdz mēs bijām pie baltā limuzīna.
"Alis, kur Mičš?" mani smiekli nebija apvaldāmi, liekot man sasvērties, taču pašā pēdējā brīdī pieķerties pie atvērtajām mašīnas durvīm.
Meitene iestūma mani mašīnā, kur mūs atkal apņēma īstas ādas sēdekļu smarža. "Es redzēju, ka viņš ir atradis kompāniju šim vakaram. Mēs viņam nepietrūksim."
VEGASA?!
Pie velna, tas nevar būt! Es taču neatrodos Las Vegasā, vai ne? Visas tās runas par divdesmit pirmo dzimšanas dienu Vegasā, es nebiju domājusi nopietni. Lūdzu, lūdzu, sakiet, ka es neesmu Las Vegasā. Tas nevar būt.
Kazino bija pārāk plašs, lai es vienā vakarā izstaigātu to visu, tāpēc tiklīdz Alise bija iegājusi dāmistabā un biezās durvis aiz viņas aizvērušās, es iejuku cilvēku pūlī, lai iegūtu savā īpašumā vēl pāris glāzīšu Vodkas, kaut gan šovakar biju dzērusi pietiekami.
