Teikt, ka mēs nezinājām, kur braucam būtu pārāk vienkārši. Bija trešā brauciena diena un mēs bijām knapi tikuši ārā no Nevadas štata. Ātri, jūs teiksiet? Iespējams, ka viedoklis mainīsies, ja es noliktu jūs fakta priekšā, ka brauciens no Las Vegasas, līdz Denverai ilgtu apmēram divpadsmit stundas. Mēs bijām piecdesmit astotās stundas vidū, un man gribējās raudāt.
"MIČEL, ES TEICU PA KREISI!" Alise iebļāvās, kad draugs jau atkal bija veicis nepareizu pagriezienu. "Šādā veidā mēs nekad nenonāksim galā un Betānija paliks precēta ar Džordanu, un nevarēs dabūt Keleru." Alise iedunkāja Mičela plecu.
"Par pagriezieniem saki ātrāk, sieviete!" Mičs iesaucās pretī, liekot Alisei iesmieties bez jebkādas smieklu pieskaņas balsī.
"Kad es par pagriezienu teicu ātrāk, Tu pagriezies pareizajā virzienā, bet nepareizajā krustojumā, idiot."
"Mēs visi nevaram būt tik perfekti kā Tu." Mičels parādīja Alisei mēli, liekot man skaļi nopūsties. Sapratu, ka laiks manai snaudai ir beidzies.
"Ja es jūs abus nepazītu, būtu gatava apgalvot, ka busiņu vada divi bērnu dārza absolventi." Pabāzu galvu cauri sēdekļiem, lai pievienotos priekšējā sēdekļa sarunai.
"Neviens neprasīja Tavu viedokli, Bī." Mičels paglūnēja uz mani caur spoguli, taču aši novērsās, lai piekaltu skatienu ceļam.
"Man šķiet, ka viņa organismā ir kritisks kafeīna trūkums." Alise paskatījās uz mani un uzsmaidīja man vieglu smaidu. "Viņš ir kašķīgs jau apmēram trīs stundas." Mēs ar draudzeni saskatījāmies un viena otrai pamājām ar galvu. Bija laiks piestāt benzīntankā.
Un, paldies visiem labajiem augstākajiem spēkiem, ka mēs to izdarījām. Atrodoties mazajā benzīntanka kafejnīciņā, mans skatiens bija pieslēdzies televizoram, kas radīja jaunākās ziņas. Es biju garlaikoti vērusies ekrānā, līdz manu skatienu noķēra gaiši zils acu pāris, kas lūkojās man pretim cauri ekrānam.
"Džordans!" Iesaucos, pievēršot draugu uzmanību ekrānam.
"Daaaamn, Bī." Mičš novilka. "Tu tiešām gribi no viņa šķirties?"
Ja godīgi, es biju mazliet piemirsusi, cik izskatīgs Džordans Praiss bija. Bet tagad skatoties televizorā, es nespēju atraut skatienu no simpātiskā vīrieša.
"Viņam ir papildus koncerts Saltleiksitijā!" Alise man piebakstīja, liekot man saprast, ka es pilnīgi biju palaidusi garām visu, ko viņš teica, pārāk cītīgi koncentrējoties uz viņa seju. "Tas nozīmē, ka mums nav jābrauc uz Denveru."
"Thank the lords." Mičels teica, pirms iedzēra krietnu malku kafijas.
"Mums atliek tikai nopirkt biļetes uz koncertu un gaidīt." Es nevarēju izteikt vārdos, cik pateicīga biju, ka vismaz kādam no mums bija aktīvas smadzenes. Tie noteikti nebijām mēs ar Mičelu. "Ir vajadzīgas meet&greet biļetes, kas Tev ļautu pēc koncerta viņu satikt. Simtpiecdesmit dolāri par biļeti." Alise paskatījās uz mani ar ieplestām acīm, izlasot biļetes cenu.
Dzirdēju Mičelu sev blakus aizrijamies ar kafiju, un uzreiz automātiski pasniedzos, lai uzklapētu puisim pa muguru.
Iekodos apakšlūpā, zinot, ka mūsu budžets ir apmēram divsimt dolāru. "Pērc biļeti, man nav citas izvēles"
"Mēs varam braukt uz Denveru, bet..." Alise sarauca uzacis, cītīgi skatoties telefona ekrānā. "...uz to koncertu vairs nav meet&greet biļešu."
Es piekrītoši pamāju ar galvu, norādot Alisei, lai meitene pērk biļeti. Šī bija mana vienīgā iespēja satikt Džordanu un nokārtot mūsu attiecības, lai es varētu atgriezties mājās, un nodot visu savu uzmanību Patrikam. Manā prātā tas joprojām izklausījās pavisam savādi. Es nekad nebiju domājusi, ka pati labprātīgi gribēšu sevi saistīt ar Patriku Keleru. Taču tagad, šī brauciena laikā, mēs diezgan bieži sazinājāmies ar flirta pilnu īsziņu palīdzību, liekot man nepacietīgi gaidīt mūsu atkal satikšanos.
"Tev ir dārgā biļete un mums ar Miču lētās...ļoti lētās." Alise apstiprināja, pasmaidot man.
"Cik lētas? 'Mēs-klausīsimies-koncertu-no-stāvlaukuma' lētas?" Mičš pretīgumā sarauca degunu.
"Mūsu vietas ir arēnas pašā aizmugurē, iespējams, ka redzēsim ekrānus. Protams, ja Tu neesi aizmirsis savas lēcas."
Es skatījos uz saviem labākajiem draugiem, un nespēju noticēt, ka mēs joprojām esam dzīvi. Bija tik daudz situāciju, kur mēs bijām sevi ievilkuši, bet neviens nekad nebija padevies, mēs vienmēr no visām situācijām izķepurojāmies un palikām kopā. Es tik tiešām nezināju, ko darītu bez viņiem abiem.
"Es jūs abus tik ļoti mīlu." Pasniedzos pāri galdam un saņēmu viņu plaukstas savās. "Paldies, ka vienmēr esat ar mani."
"Tu tiešām domā, ka es spētu palaist garām Džordanu, Bī?" Mičs sarauca uzacis, skatoties uz mani. "Es gribu redzēt to vīrieti dzīvē, savādāk es nemūžam neticēšu, ka tik seksīgi cilvēki eksistē."
"Es nebaidos teikt, ka man ir paši labākie draugi pasaulē." Alise saspieda manu plaukstu.
Mazliet īsāka daļa, kā parasti, bet man šķita, ka šeit bija pareizā vieta, kur pabeigt.
Ja izlasīji šitik tālu, tad, lūdzu nospied mazo zvaigznīti, un atstāj kādu komentāru, ja velies :)
Līdz nākamajai reizei!
Bučas, mīlu
- Katrīna x
