"TU IZDARĪJI KO?!" Mičela balss šķita skaļāka kā jebkad, kad mēs ar Alisi bijām viņam paskaidrojušas, kas vakarnakt notika tik labi, cik vien spējām.
Es nolaidu skatienu uz savām kurpēm, lai man nebūtu jāskatās drauga acīs. "Es apprecējos." mana balss nebija skaļāka par čukstu. Likās, ka pašlaik es attaisnojos saviem vecākiem, taču, ja es runātu ar viņiem, tad tagad jau noteikti būtu iesprostota bēniņos, kur pavadītu nākamos divdesmit savas dzīves gadus. "Bet, Mič, tev mums jāizpalīdz, ja mana ģimene kaut ko jautā, saki, ka mēs bijām tavā mājiņā pie ezera."
"Mič, tev jāizpalīdz Betai, nevis mums. Es neapprecējos." Alise pievienojās sarunai, pavicinot savus pirkstus, kas bija pilnībā tīri no gredzeniem.
Mičels dramatiski skaļi nopūtās, izbraukdams ar plaukstu cauri saviem īsajiem matiem. "Tikai tad, ja gredzens būs tā vērts."
Protams, ko gan es iedomājos. Es taču sarunājos ar Mičelu. Nogrozīju galvu, ieliekot roku somiņā, cenšoties sameklēt gredzenu.
"Tu tiešām gribi no viņa šķirties?" puisis pievērsa savas zilpelēkās acis man. Kad es piekrītoši pamāju ar galvu, viņs uzsita ar plaukstu pa savu pieri. "Ko es tev esmu mācījis, Bī? Tu vispār zini, cik šis ir vērts???"
"Mič, tas ir tikai gredzens."
"Tikai gredzens?" viņš uz mani paskatījās tā, it kā es tikko būtu pateikusi pašu stulbāko lietu pasaulē. "Šim dimantam ir vismaz septiņi karāti. Ja tu gribi dzirdēt manu padomu - atrod to seksīgo vīrieti, kas tev uzvilka pirkstā šo gredzenu, un liec viņam sevī iemīlēties." es nezināju kāda ir mana sejas izteiksme, bet Mičels pārgrieza acis. "Labi, tad vismaz ļauj viņam kļūt par savu sugar daddy."
"Mičel, nav smieklīgi." izrāvu gredzenu no drauga pirkstiem, iemetot to atpakaļ savā somiņā.
Alise man blakus izplūda smieklos, ko bija centusies aizturēt, liekot man paglūnēt uz viņu. "Atzīsti, Betānij, tas bija mazliet smieklīgi." viņa turpināja klusi ķiķināt, pieliekot plaukstu pie mutes.
"That's my girl." Mičels pacēla plaukstu, lai Alise varētu 'iesist viņam pieci'.
Es nogrozīju galvu. "Es jūs abus ienīstu."
***
Man mugurā bija balta, mežģīņota kleita, ar pusgarām piedurknēm, kas beidzās mazliet pirms maniem ceļgaliem. Ar Alises palīdzību melnā čupa, ko es dēvēju par saviem matiem, bija savīti vieglās lokās, un skaisti krita līdz manas muguras vidum. Es pat nevarēju iedomāties, ka draudzene mani būs spējīga padarīt par cilvēkam līdzīgu būtni mazāk kā stundas laikā, bet tagad es biju gatava tantes Penelopes launagam.
Kad mēs visi trīs izkāpām no mašīnas, manas ģimenes un daudz attālu radu skatieni pievērsās mums. Jā, es ierados uz ģimenes saietu ar saviem labākajiem draugiem, jo viņi bija mana ģimene.
"Atgādini vēlreiz, kurš no taviem brālēniem bija gejs?" Mičels pārskatīja viesus, kas plašajā dārzā sarunājās viens ar otru, turot rokās skaistas šampanieša glāzes.
"Mičel, lūdzu." es uzmetu viņam brīdinošu skatienu.
"Tas blondais uz pulksten desmitiem."Alise nočukstēja tā, lai to dzirdētu tikai mēs trīs.
Es paskatījos uz 'pulksten desmitiem' kā Alise bija norādījusi, bet pirms ieraudzīju savu brālēnu, manā redzeslokā ienāca kāds cits.
"Alis, lūdzu, saki, ka tas nav Patriks Kelers."
"Ja tu domā to Patriku Keleru, ar ko tavi vecāki tevi ir centušies savest jau no sešpadsmit gadu vecuma, tad-"
"Damn, Kelers ir uzdienējies no avīžu pienesēja līdz kam tādam, ko pat es labrāt aizvestu mājās." Mičs mūs pārtrauca, uzmetot Patrikam īsu skatienu.
"Mičel!" šoreiz Alise bija tā, kas apsauca Mičelu, neļaujot viņam turpināt savas izvirtušās fantāzijas.
"Un tur nāk mana māte." savilku lūpas viltus smaidā, pasperot dažus soļus tuvāk savai mātei, kas bija mūs ievērojusi un tagad ar pārāk platu smaidu sejā, steidzās sagaidīt.
Taču pa ceļam pie manis, viņa paķēra arī Patriku Keleru, kas jau kādu brītiņu bija mani vērojis. Es puisi nebiju redzējusi pāris gadus, un tagad viņš patiešām izskatījās labāk, kā es atcerējos. Iepriekšējā reizē, Patrikam bija breketes, dīvains matu griezums un pavisam savādas drēbes. Taču tagad nebija palicis nekas to tā. Viņa mati bija nekārtīgā frizūrā, daļa no tiem bija izbalināta, puiša smaids līdzinājās slavenu modeļu smaidiem un vina ģērbšanās stils bija uzlabojies par simts procentiem.
"Betānij, es jau domāju, kur jūs esat palikuši!" mamma mākslīgā pārsteigumā iesaucās, nobučojot mani uz abiem vaigiem.
"Mēs bijām pie Mičela, un tu jau zini, kāds ir Mičs, kad viņam jāizvēlas, ko vilkt mugurā."
"Protams, vecais, labais Mičels." es centos nesavilkt seju grimasē, bet manas mammas pārlieku lielās pūles, to padarīja par pietiekami grūtu uzdevumu. "Betānij, tu taču atceries Patriku?"
Es paskatījos uz puisi, kas tagad plati smaidīja, atklājot savus žilbinoši baltos zobus. "Kā gan es varētu aizmirst..." novilku, kavējoties atmiņās.
Patriks iesmējās, izbraucot ar pirkstiem cauri saviem matiem, kas tagad izskatījās vēl labāk. "Beidz, Purenīt, man likās, ka mēs jau sen esam pāri tam incidentam."
"Man joprojām liekas, ka es viņus jūtu uz sevis." mans mākslīgais smaids atkal parņēma manas lūpas. "Un es tev vēl neesmu atriebusies par to reizi. Vai par to vasaru."
"Gan jau paspēsi, tagad mums būs daudz laika kopā." puisis pasmaidīja, liekot man uzreiz paskatīties uz mammu, kas ar vieglu smaidu lūpās vēroja mūs.
"Ko tu ar to gribi teikt?" vēlreiz nodrebinājos, atceroties vasaru pirms četriem gadiem, kad Patriks bija uzbēris man virsū spaini ar zirnekļiem, liekot šīm atmiņām mani vajāt vēl tagad.
"Tavi vecāki man palīdzēja iekārtoties darbā, un kamēr es nebūšu atradis vietu, kur dzīvot, es izmantošu jūsu brīvo guļamistabu."
Lieliski. Tagad manai mātei būs vēl vairāk iespēju mēģināt mūs padarīt par oficiālu pāri, kas viņai nebija izdevies līdz šim.
"Jauki." izgrūdu caur zobiem, pirms pagriezos uz papēža, lai atrastu savus draugus.
"Betānija Lī Bleka, neesi nepieklājīga!" manas mātes balss mani apturēja, pirms es biju paspējusi ieraudzīt kādu, ar ko būtu vērts pārmīt dažus vārdus.
"Betānija Lī Praisa." nomurmināju, pēc tam apgriežoties, lai vēlreiz ieskatītos Patrika zilajās acīs. "Jā?"
"Esi tik laipna un sastādi Patrikam kompāniju."
Tiklīdz mamma bija man pagriezusi muguru, es izlaidu garu, neapmierinātības pilnu nopūtu, liekot Patrikam ievilkt apakšlūpu starp zobiem, lai slēptu smaidu.
"Es tiešām esmu tik slikta kompānija, Purenīt?" viņš iebakstīja man sānā, plati pasmaidot.
"Mums vairs nav desmit gadi, tai iesaukai ir laiks pazust." uzsāku ceļu uz galdu, kas bija apkrauts ar dzērieniem. Ja man ir jāturas kopā ar viņu, tad kaut kas alkoholisks būs tieši laikā. Pie tam, tam vajadzētu palīdzēt pret dīvaino sajūtu manā vēderā.
