Es nekad nebiju varējusi iedomāties, ka atrast kādu cilvēku varētu būt grūtāk kā aprēķināt divdesmit arbūzu svaru, ja zināms, ka mašīna brauc ar divdesmit kilometru ātrumu stundā.
Tam vispār nebija nekāda sakara.
Mēs ar Alisi izmisīgi turpinājām meklēt Džordanu Praisu no Liverpūles. Šķita, ka mēs bijām pārmeklējušas visu internetu, bet nekā. Nebija neviens, kurš pat attāli līdzinātos Džordanam.
Ja tā kārtīgi padomā, tad mēs izskatījāmies pēc radiniekiem. Mūsu mati bija vienādi ogļu melni, un acis gandrīz identiski zilā tonī. Bet nē, mēs nebijām radniecīgi nekādi saistīti. Vienīgais veids kā mēs bijām saistīti bija oficiāla laulība. No biggie.
Nometu biezo grāmatu, kuru biju lasījusi pēdējās trīs stundas. Nobeiguma eksāmeni mani iedzīs depresijā. Bija palikusi tikai nedēļa, līdz manam vasaras brīvlaikam, un tas, ka sociālie tīkli jau tagad mudžēja no vidusskolniekiem, kas izbaudīja vasaru, noteikti nepalīdzēja man mācīties.
Kāpēc augstskola tik ļoti mani moca? Kāpēc es nevarēju būt kā Alise, kas jau sen bija ieguvusi savu diplomu un tagad jau veiksmīgi strādāja? Kāpēc es joprojām biju iestrēgusi starp mācību grāmatām, pārbaudes darbiem, uzmācīgiem profesoriem un eksāmeniem? Mana galva draudēja uzsprāgt.
Un eksāmeni, kas tuvojās vēja ātrumā, nebija vienīgais iemesls stresam manā dzīvē. Bez eksāmeniem man bija jāuztraucas par Džordana atrašanu, laulības šķiršanu, laulības slēpšanu no vecākiem...
"Es varētu tev parādīt daudz ko interesantāku par to grāmatu." mūsu jaunā mājas iemītnieka balss iztraucēja manas domas.
...un pēdējais iemesls manam stresam bija manas mātes pūliņi savest mani kopā ar Patriku Keleru, kas kā tārps ābolā, bija atradis savu vietu mūsu mājā. Nepietika ar to, ka viņa bija atļāvusi pirmajā vakarā puisim novietot mantas manā istabā, kamēr kalpotāja, kas ieradās reizi nedēļā, nebija izvākusi liekās mantas no viņa istabas. Bet mana mamma gāja vēl tālāk, katru reizi vakariņās novietojot Patriku blakus man. Nešķita, ka viņa ievēroja manu izteikto nepatiku pret puisi.
"Man nav miera pat savā viesistabā." nomurmināju, savācot grāmatas vienā čupā, gatavojoties tās nest atpakaļ uz savu istabu. Man šodienai pietika mācīties.
"Pagaidi, Purenīt." Patriks saķēra manu apakšdelmu, kad es gāju garām dīvānam uz kura viņš bija atradis vietu.
Es izlaidu neapmierinātu nopūtu, jau atkal dzirdot iesauku, ko biju ieguvusi desmit gadu vecumā, kad mēs abi kopā bijām skatījušies Detektīvmeitenes. Nolaidu skatienu uz viņa kaitinoši pievilcīgo seju, lai redzētu kā Patriks ir atliecis galvu uz dīvāna malas, skatoties uz mani.
"Ko tu gribi?" izrāvu savu plaukstu no viņa tvēriena, liekot puisim pasmaidīt. Es zināju, ka viņš izbauda to, cik ļoti viņš man krīt uz nerviem.
"Pirmkārt," puisis iesāka, pasmaidot. "Tu varētu nostāties man priekšā, lai mēs varētu sarunāties kā normāli cilvēki."
"Nē." savilku lūpas viltus smaidā. "Tas bija viss, vai tev ir vēl kaut kas stulbs ko teikt?"
"Betānij-"
"Wow, tu tomēr zini manu vārdu."
Patriks iesmējās, tas mani kaitināja vēl vairāk. Likās, ka nekas, ko es daru viņu nekaitina. Viņu nekaitināja ne manas aizvainojošās piezīmes, ne veids kā es pret viņu izturējos. Šķita, ka pacietība ir viņa otrais vārds.
"Betānij," viņš iesāka atkal, joprojām skatoties uz mani, atliecis galvu uz dīvāna atzveltnes. "Es nezinu kāpēc tev ir tik ļoti lielas antipātijas pret mani, bet es gribu, lai tu mani iepazīsti labāk."
