" Varbūt šis ir viens no pēdējiem maniem pēdējiem ierakstiem. Ja nu kas, tad mana telefona parole ir " 90109 " ** , jeb mana personas koda otrā daļa. Lasot čatu ar "Anonymous" varēs saprast manas nāves iemeslu.
Es pa dažām dienām iemīlējos savā draugā. Un viņš manī. Mēs abi sēdējām pagājušajā naktī tajā kalnā, augšā pie pieminekļa.. Skats no turienes bija burvīgs. Zvaigznes.. Pilsētas gaismas... Miers.. Mūzika... Cigaretes... Un arī viņš. Draugs, kurš nebija vienkārši draugs..
Šis cilvēks sastāvēja no mīlestības un miera. No tā, ko viņš sevī uzkrāja, pēc tam nododot to citiem, tiem, kuri spēj būt viņam blakus, lai arī viņi justos mierīgi... Un relaksēti. Šajā gadījumā tā, kura bija blakus, biju es.
Es nezinu, kā un kādēļ viņš mani tik ļoti pievilka. Nezinu, kā es iemīlējos. Vai.... Tikai pieķēros? Lai vai kā... Tas notika strauji. Pa 4 satikšanās reizēm... Pa 1 nakti. Un 3 vakariem.
Mūsu draudzība būtu nešķirama, ja viņa attieksme būtu savādāka.
Es viņam sacīju :" Spēcīgs tas, kurš izdzīvo."
Es no sākuma domāju, ka būšu pārāk vāja, lai dzīvotu bez viņa, ja viņš pēkšņi vairs nebūs. Bet tomēr... Viņš ir dzīvs uz šīs planētas. Bet miris manā dzīvē. Tas ir vēl sāpīgāk. Apzināties to, ka viņš pastāv. Ka viņš ir reāla persona. Bet to, ka es viņam pieķēros par daudz. Bet viņš saklausījās to, kas nav patiesība. Un pazuda no manas dzīves, atstājot sirdī nelielu rētu... Nē, ne tā... Dunci mugurā. Jā, tas skan sāpīgāk. Ne tik banāli.
Viņš bija un arī būs viss, kas nepieciešams pilnai manai laimei.
Es viņu satiku, lai būtu nedaudz laimīga. Uz konkrētu laiku.
Nejauši nedaudz iemīlēju, nejauši par daudz pieķēros."
**kods ir mainīts šajā stāstā
YOU ARE READING
Zvaigznes, cigaretes un Mēs
RomanceMini stāsts, kurā kāda meitene raksta savas domas un izjūtas dienasgrāmatā. To, cik daudz nodaļas šeit būs.... To neviens nezin, pat ne arī es.
