Zvaigznes, cigaretes un Mēs

Saruna

" Viņš baidās. Viņš baidās no sarunas ar mani aci pret aci.

Vienmēr, kad lūdzu viņam to, viņš mani nobloķē tajā konkrētajā sociālajā tīklā, kurā mēs sarakstījāmies.

Viņš mani cenšas sāpināt.

Nedaudz viņam tas sanāk.
Tagad es saprotu, ka tajā naktī, kad viņš vēlējās mirt... Kad es arī vairs neeksistētu... Es izlēju ļoti daudz asaru. Vai tas bija tā vērts? Atbildēšu pati - nebija.

Ir cilvēki, kuriem tu centies pierādīt patiesību par to, kas tu esi. Nekad, nekad  nevajag kādam pierādīt savu būtību. Pat ja vēlies būt pretīm ejošs - nekad necenties. Ja cilvēks vēlēsies - viņš pats iepazīs. Bet nepieciešams to darīt tieši - katram  caur paša savām acīm, nevis caur citu ienaidnieku aizspriedumu mākoņiem.

Viņš svārstās starp jā un nē izvēlēm. Viņš tic man, bet klausās arī to, ko citi runā. Un tad nespēj izvēlēties, kam ticēt, bet tic tiem, kas tuvāki viņam, bet par mani neko nezin un mānās, lai vienkārši būtu ko pateikt.

Es vēlos, kaut viņš atrastu šo manu dienasgrāmatu un saprastu, ka viss, ko cilvēki runā, ne vienmēr ir patiesība.
Vai viņš mēģinās vispār saprast to? Nē. Viņam ir vienalga. Un nu, - man arī.

Man nedaudz sāp, pat ja saku, ka tā nav. "