Zvaigznes, cigaretes un Mēs

Zirnekļi un vēlēšanās

" Atkal atgriežos pie šīs tēmas. Jo es vēlos pateikt visu.
Bija vakars, kad mēs bijām izgājuši laukā. Trešais vakars, kad satikāmies.
Mēs aizgājām uz vienu pilsētas "rajonu", kuru saucam par Vilknēm. Tā to rajonu sauc visi Jelgavas iedzīvotāji.
Mēs gājām. Vienkārši gājām. Aizgājām līdz veikalam. Viņš nopirka padzerties un vafeles. Jā, es iemīlējos vēl tajā, ka viņš vienmēr centās mani piebarot, haha. Tad mēs tālāk gājām uz peldvietu. Tur bija soliņš. Viņš pastāstīja, ka tas soliņš vispār atradās citā vietā, bet viņš ar draugiem viņu pārvietoja zem kokiem, jo sāka līt lietus, un koku zari daudz maz aiztur lietu.
Mēs tur sēdējām. Smēķējam. Es vēl ēdu nopirktās vafeles. Es viņas negribēju, bet ēdu, aiz cieņas. Bet bija garšīgi, man vafeles garšo. Tas man ir no tēva. Tēvs ir kā traks uz vafelēm, cik man mamma stāstīja.
Mēs abi sēdējām, viņš vienu brīdi izņēma no kabatas telefonu (mums vienmēr skanēja viņa ielādētā mūzika). Man tā patika. Viņš iegāja instagramā un radīja man visādus smieklīgus video, kurus viņš atrada. Tad viņš ielika telefonu atpakaļ kabatā. Man pie ūdens palika vēsi un viņš man iedeva savu jaku. Es dievināju to jaku. Viņš man katru reizi iedeva viņu. Zaļā jaka.. Kura man bija riktīgi pa lielu, toties man viņa ļoti patika. Tad mēs sākām diskusiju par to, vai šonakt redzēsim zvaigznes, vai arī nē. Es sacīju, ka jā, bet viņš - pretējo. Un es uzvarēju šajā "cīņā".
Tad mēs gājām pastaigāties un gājām uz otru dīķi, kurš bija kā dambis. Mēs apsēdāmies uz dambi (betona dambis). Tur bija ļoti daudz lielo zirnekļu, ar tām garajām kājām. Man no viņiem bail. Mēs viņus aizdzinām prom. :D
Tad mēs apgulāmies un lūkojāmies zvaigznēs. Bija skaisti.  Pēc kāda laika es ieraudzīju krītošo zvaigzni un teicu:" Ievēlies."
Viņš teica:" Es viņu neredzēju, tāpēc nevaru vēlēties."
Tad bija klusuma mirklis,
Un viņš sacīja:" Patiesībā tad, ja cilvēks ievēlās, viņš nostāda sev mērķi uz kuru tiekties, lai iegūtu to."
Es atbildēju:" Tādā gadījumā, ja es ievēlējos būt laimīga, kā es uz to varu tiekties, ja visur ir tikai nodevība un tikai mirkļa burvība?"
Viņš neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja atbildi. Jo tāda nemaz nav uz šādu jautājumu.
Mēs vēl kādu laiku tā sēdējām.
Tad aizgājām līdz viņam, pakaļ manam telefonam, kuru viņš uzlika lādēties, jo telefons bija izlādējies.
Tad viņš mani pavadīja līdz Annai.
Mēs atvadījāmies.
Es atdevu viņam jaku.
Es negribēju atvadīties.
Es gribēju viņu. Būt ar viņu vienmēr..."