Zvaigznes, cigaretes un Mēs

Pēdējā nakts.

" Mēs negribējām iet laukā, bet to darījām.
Mēs negribējām uzticēties, bet tas notika.
Mēs ielīdām viens otra prātā.
Dziesma, kuru viņš uzslēdza, un telefonu uzreiz nolika pie manis Jah Khalib - Ты рядом , es sāku viņu klausīties, ieklausīties. Manā vēderā bija taureņu ziloņi. Haha. Es uztvēru to dziesmu tā, ka viņš vēlējās man ar to kaut ko pateikt. Tagad tā ir viena no manām mīļākajām dziesmām.
Es viņam to pateicu. Un viņam nebija, ko atbildēt. Varbūt bija, bet viņš tādā gadījumā to noklusēja.
Mums bija auksti. Viņš man iedeva savu jaku un pats sala nost. Es centos viņu sasildīt, pieskaroties viņam. Viņam varbūt patika. Viņš ieteicās : "Tu varētu man sēdēt klēpī, bet tas nebūtu pareizi... " Pagāja īss brīdis un viņš burtiski iekliedzās :" Nē!!!" , es jautāju, kas viņam notika. Un viņš sacīja, ka nekas. Es pajautāju, vai viņš domā par to klēpī sēdēšanu to, un viņš sacīja :" Jā, es vienkārši skaļi domāju, piedod. Esmu pretrunā ar sevi. " Viņš to gribēja. Viņš vēlējās, lai sēžu viņa klēpī un sasildu viņu. Pēc kāda laika viņš pateica, lai nāku pie viņa klēpī, (jo mēs sēdējām kā nekā uz betona, un mans dibens arī sala :D). Es apsēdos. Ar skatu pret mežu, nevis pilsētas gaismām. Viņš pagrieza mani otrādi. Tas notika tik ātri, pacēla, un hops, biju otrādi. Nedaudz iekliedzos, jo likās, ka krītu lejā no statujas. Mēs apskāvāmies. Un... Es sajutos tā, it kā tam ir jābūt, it kā tam ir jānotiek. Bet tā nevajadzēja, kāpēc gan tas notika...? Es savu galvu noliecu un novietoju uz viņa pleca. Es nemanāmi pūtu savu elpu uz viņa kakla. Tas sasilda, es tā ziemā daru sev, - paslēpju muti zem jakas krāgas un pūšu elpu. Arī viņš savu galvu novietoja uz mana pleca. Es sajutos tik aizsargāta un ievainojama reizē. Es sajutu iekāri. Iekāri tādu, ka būt visu laiku ar viņu. Es sapratu, ka tas nebūs pareizi. Mēs esam par to runājuši, par to, ka mūsu starpā nekas nevar notikt, jo tas nebūs labi.
Viņš man sacīja kādu dienu pa sms, ka es esmu vienīgā meitene, kurai viņš ļauj aiztikt. Es biju laimīga. Es uzzināju, ka tā nevar būt patiesība. Bet es tāpat ticu viņa vārdiem.
Es viņu gribu sev blakus, lai viņš pavada ar mani laiku. Bet reizē nevēlos, jo tas, kā viņš izturējās pret mani.. Viņš... ticēja tam, ko citi runā. Kāpēc viņš tam tic? Tāpēc, jo viņš baidās sevi pielaist man klāt. Viņš baidās uzticēties. Viņš nevienai neuzticās pēc tā, kad viņu rupji paņēma, un, atvainojos, apčakarēja. "