Es Neesmu Roze.

Neredzamie

Visās skolās ir iedalījumi, visās klasēs tādi ir. Tie nosaka mūsu dzīvi izturēšanos, pat draugus ar kuriem draudzējamies.

Tas šķiet tik muļķīgi, ka kādam rūp, kāds ir viņa iedalījums. Viss ko viņi dara ir iestudēts, katra kustība, smaids, skatiens vai vārds. Jo tas ir svarīgi, par ko tu kļūsi un kas tu esi.

Ir visādas grupiņas-populārie, atstumtie, nūģi, zubri, sauc ka gribi. Un tad ir neredzamie cilvēki, kurus neviens nekad neredz, neievēro un neapceļ. Viņi vienkārši nepastāv. Viņi ir kā papīra pilsētās esošās papīra meitenes, esoši, bet tai pat laikā neredzami.

Ejot pa gaiteni neviens ar tevi nesveicinās, bet tai pat laikā neviens neapsmej.  Tu sēdi klases aizmugurē un domā, vai viņi grib tādi būt, vai viņi tādi vienkārši ir, varbūt to grib kāds cits...

Gudro bērnu vecāki grib, lai viņi ir gudri. Populāriem vienmēr pietrūkst uzmanības. Huligāniem nav savas dzīves, un tāpēc tie bojā citu? Vai apceltie bērni paši ir to izvēlējušies, bet tomēr kā mēs zinām visam ir divas puses. Kāpēc viņi tādi ir, kas viņus tādus izveidojis?

Mans darbs šajā skolā ir vērot un pierakstīt, nekas cits. Es neesmu nozīmīga loma šajā cirka izrādē.

Smieklīgi, skolotāji it kā esot labāki, bet viņi ir tādi paši nejūtīgi un cietsirdīgi. Apceltie ir cietsirdīgi, apcēlēji cietsirdīgi, bet vērotāji tādi paši. Tās ir tik daudz no grupām kurām kāds grib līdzināties, bet svarīgi vienmēr ir tikai būt sev pašam.

Un es esmu tā kura iet pa gaiteni, un mani neviens neievēro, esmu tā, kas nevienu neapceļ, nekad neesmu tikta apcelta, es esmu tā kas raksta skolas avīzei, bet neviens nezin, ka tā esmu es, galu galā esmu meitene kas sēž, vēro un analizē.

Mani sauc Mija Sandersa, un es esmu viena no neredzamajiem.

2016. gada 15. novembrī,
autore Mija Sandersa.