Es Neesmu Roze.

Zāle

Atlaidu rokas no datora kārtējo reizi uzrakstījusi, kārtējo rakstu, kuru neviens tāpat nelasīs. Tātad rodas jautājums-kāpēc es tos rakstu?

Dažreiz, es pati nezinu kāpēc. Man neatliek nekas cits, kā pašai analizēt savu rīcību, bet es neiebilstu. Man šķiet, ka vienīgā lieta, kas man tiešām padodas ir sevis kritizēšana. Lai gan ja godīgi-taisnība ir, par mani nav daudz laba ko pateikt.

Novēršoties no temata "es esmu briesmīga", šos rakstus es rakstu sev. Man patīk izteikt savas domas, bet ņemot vērā manu vietu sabiedrībā, skolā publiski es to nevaru izdarīt. Varbūt tas šķiet muļķīgi, bet mani tas atslābina.

Kas zina-ja es kādreiz palikšu slavena, varbūt tie kļūs leģendāri.

Es nospiedu pogu "printēt" un ieklausījos klusajās skaņās, kuras apslāpēja mans mazais, zaļais radio, kas stāvēja uz loga.

"Arī zālīte ir tās lielās pasaules cienīga, kur tā aug, J. V. Gēte," es nomurmināju izņemdama lapu no printera, "tu, tāpat kā pārējie mani raksti, esat zālīte."

Es uzrunāju lapu. Man jau sen liekas, ka es jūku prātā. Pasmaidījusi paņēmu saini ar glīti iesaiņotām lapām uz lēni attinu lenti, lai arī šī varētu pievienoties savām līdziniecēm.

Kad biju sasējusi glītu banti, nobāzu tos dziļi savā mugursomā. Tad es izdarīju to ko es parasti daru, kad esmu uzrakstījusi kādu rakstu. Lēni pārvilku roku pāri grāmatu plauktā esošajām grāmatu muguriņām un pasmaidīju.

Es apstājos, kad jutu-šī ir īstā šīs dienas grāmata.

Varbūt jau būsiet sapratuši, man patīk lasīt. Lai gan patiesībā, es mīlu lasīšanu. Tā ir kā maģiska pasaule, kas ierauj sevī mani. Vienalga vai tā ir dzeja, romantika, fantastika vai pasaka, es to mīlu. Es nezinu, kas grāmatās mani tā aizrauj, bet zinu, tās jau ir kļuvušas par daļu no manis.

Manas istabas liekāko daļu aizņem milzīgs grāmatu plaukts. Tā arī ir mana mīļākā daļa, bet pie grieztiem vijas dažādi augi un karājas puķupodi. Zaļie augi sniedzās līdz pat trīsstūrainiem logiem ar lielu palodzi uz kuras man patīk sēdēt.

Vēl, blakus palodzei uz kuras stāvēja radio, bija arī liels, dzeltens klubkrēsls. Es vienkārši mīlēju tur gulēt.  Grīdas manā istabā nebija, to sedza balts, mīksts paklājs. Bez tā šeit bija arī gulta, kumode un rakstāmgalds.

Man aptika pavadīt stundas lasot, jo tā kā es nebiju sabiedriska, man nebija ari sabiedriskās dzīves. Man pat dažreiz sāk šķist, ka es esmu aizmirsusi kā runāt un balss saites man vairs neklausa. Stulba iedoma.

Runāt? Tas nav tas, ko es parasti daru, manā stilā ir bēgt no visa no kā iespējams aizbēgt.

17:38.

Tas nozīmē, ka man ir jāsakravā savas mantiņas un jāpazūd. Tūlīt būs mājās vecāki un tas nekad ne pie kā laba nenoved. Es kārtoju savu mugursomu cenšoties vienlaikus uzvilkt gan ādas jaku, gan melnos zābaciņus. Tas neizvērtās pārāk veiksmīgi, bet kad beidzot biju aizpogājusi sarkano mēteli biju gatava.

17:54.

Nu beidzot es esmu ārā no mājas. Strauji ieelpoju gaisu un noslēpusies zem sarkanās kapuces turpināju ceļu.

Piegāju pie ēkas, kuras logos bija tumsa, atkaitot vienu, un tas mani likās dīvaini, bet tad es nolēmu, ka apkopēja ir aizmirsusi izslēgt gaismu. Lieta tāda, ka man ir šīs vietas atslēga. Kā? Mana vectante te strādā.

Jā, jā tā ir bibliotēka. Es iegāju iekšā un ieslēdzu gaismu, devos uz otro stāvu kur bija grāmatu plaukti. Noliku uz dežurantes galda savu sarkano mēteli.

Pieklusinātā balsī mazliet iespiedos un piegāju pie grāmatplaukta. Es zinu, kuru grāmatu man vajag, ieraudzīju datorā un tik ļoti gribēju izlasīt. Tante Eva teica, ka vajagot būt šajā plauktā. Kad gandrīz jau biju atmetusi cerības un aizgājusi pie nākamā plaukta, es to ieraudzīju. Protams, Eva, tieši to es tev lūdzu, nolikt tieši augšējā plauktā.

Pie sevis pukodamās, es pieslēju kāpnes pie plaukta. Tās gan bija mazliet ļodzīgas, bet ko tur daudz. Uzkāpu pāris pakāpienus un centos aizsniegt grāmatu.

"Uzmanies, ka nenokrīti," man aiz muguras atskanēja balss.

Es tā pārbijos, ka tikko saķērusi grāmatu rokā, iekliedzos un atlaidu kāpnes. Par laimi es neatdūros pret zemi, bet gan kāds mani pabalstīja līdz es tiku uz cieta pamata.

Pagriezos un atspiedos pret grāmatplauktu ķerot elpu un mierinot sirdi. Tad es paskatījos uz puisi, kas stāvēja atbalstījies pret grāmatplauktu un arī vēroja mani.

"Tev viss kārtībā?" viņš jautāja, bet es spēju tikai pakratīt galvu un novērsties. "vai tiešām bija tik traki, ka tu esi pazaudējusi valodu?"

Es sapratu, ka noteikti tagad izskatos pēc muļķes, tāpēc mēģināju salikt kopā vismaz divus sakarīgus vārdus.

"...nē, es...vienkārši n-nobijos," es teicu, "nekad dzīvē neesmu tā nobijusies."

"Labi, ka es biju līdzās," viņš iesmējās, bet es saraucu pieri.

"Nevajag kļūt iedomīgam. Ko tu vispār te dari?"

"To pašu es varētu jautāt tev!"

"Bibliotekāre ir mana vectante, es te bieži nāku." es teicu paņemdama grāmatu, kas bija man izkritusi, "bet ko tu te dari?"

"Nu te ir daudz grāmatu un dators, bibliotekāre ļāva man palikt ilgāk, jo man jāraksta raksts avīzei," viņš vēsā mierā atbildēja.

"Ak dievs, tante Eva, kāpēc tu vienmēr iestājies par kaut kādiem trakajiem?" es nomurmināju zem deguna un izņēmu no somas savu telefonu.

"Es visu dzirdēju!" puisis mazliet aizvainotā balsī noburkšķēja.

Bet, kad ieskatījos savā pulkstenī, man smiekli vairs nenāca. Man jābūt mājās pēc desmit minūtēm, savādāk vecāki mani nogalinās.

"Nolādēts!" es nomurmināju panikā grābdama visu, ko redzēju, "man jāskrien! Atā, bija jauki iepazīties, un tā tālāk!"

Es jau biju izskrējusi no nodalījuma.

"Bet..." tikai to viņš paspēja pateikt, bet tas man kaut ko atgādināja.

"Aa! Starpcitu, " es vēl pabāzu galvu mazliet aiz grāmatplaukta, "paldies!"

Viņš pasmaidīja, kad viņas galva atkal nozuda aiz grāmatplaukta, bet kad jau grasījās iet prom ieraudzīja uz zemes papīru saini, kas bija apsaitēts ar lentīti.

"Ei, pagaidi! Tu aizmirsi savus..." viņš paskatījās aiz grāmatplaukta, bet tur neviena nebija. Un viņš vēl klusi noteica pie sevis, "...papīrus."