Es Neesmu Roze.

skolas avīze.

Šīs brīvdienas nebija parastas. Nu es domāju tajās nekas interesants nenotika, bet tās bija savādākas. Es nespēju beigt domāt par atgadījumu bibliotēkā, jo ar mani nekas tāds nekad nenotiek. Parasti mana dzīve sastāv no-mājām, skolas, bibliotēkas.

Tas nelika man mieru, it kā visu laiku lauzās iekšā manā galvā. Viens satraucoš notikums manā garlaicīgajā dzīvē, un es jau jūku prātā no domāšanas. Lieliski. 

Ņemot vērā, ka brīvdienās parasti neko nedaru, man bija daudz laika domāt. Slēpjoties cauru dienu skapī, lai aizbēgtu no vecākiem mani sāka beigt nost. Bet es neteisos ar viņiem runāt, man viņi nav vajadzīgi, un arī es viņiem neesmu vajadzīga.

Varbūt jūs padomājāt, ka skapis ir vieta, kur es glabāju savas drēbes. Gandrīz, bet ne tikai. Kad mēs pirms pieciem gadiem  šeit ievācāmies, es savā jaunajā istabā atradu durvis sienā. Un tā kā man ar vecākiem jau tad nebija pārāk labas attiecības, pārvākšanās dēļ, es ar kartonu norobežoju trīs ceturtdļas no ne pārāk lielās istabas un pateicu tētim, ka tur būs mans skapis. Kad viņš jautāja par kartonu, es teicu, ka nolēmu to glabāt pie skapja sienas, bet viņu tādas lietas tāpat neinteresē.

Tā nu te aizvien aiz drēbēm ir siena, kura izskatās viegli ieliekusies no manas staigāšanas. Tur man ir lampa, un gar sienām es esmu izlikusi lampiņu virtenes, kas izgaismo mazo telpu. Uz grīdas ir spilveni un sega, un kaudzīte grāmatu. Tur es arī glabāju savu datoru un citas svarīgas lietas.

Biju pavadījusi savas "labākās dienas" šajā vietā. Visa pārējā māja, atskaitot manu istabu, bija auksta, jo es nekad nebiju tajā dzīvojusi. It kā es tur biju, it kā nē. Un man sirdī atkal iedūrās ass skaidas gabals. Manas attiecības ar vecākiem nekad nav bijušas tika labas, kā tām vajadzētu būt.

"Tā, principiāli, ir abu pušu vaina," es teicu pat sev.

"Malacis, Mija! Turpini runāt ar sevi, aplausi!" atbildēju sev.

Tad es vienkārši pavēros pa logu domājot par savu mierīgo, sakārtoto dzīvi. Tā varētu pārvērsties vienā dienā, bet es nezinu, vai es to gribu. Man patika dzīvot tikai sev nevis visiem pārējiem.

"Man tāpat nav neviena cita ar ko runāt."

***

Skola.

Man patika šī vieta, te es varēju netraucēti domāt, neviens mani nekad netraucēja. Es vēros uz cilvēkiem, kas neredzēja mani, man patika analizēt viņu uzvedību. Šādi mana papīru kaudzīte paliek biezāka.

Ejot pa gaiteni man pretī nākošie cilvēki šodien kaut kā dīvaini uz mani skatījās. Es atskatījos un redzēju ka daži cilvēki pat rāda uz mani ar pirkstiem. Skaidris ka viņi nerādīja uz mani, es droši vien stāvu priekšā kādam super slavenam cilvēkam. Tomēr  drošības labad iegriezos tualetē, lai pārliecinātos, ka man zeķbiksēs nav cauruma via kaut kas tamlīdzīgs.

Es iegāju latviešu valodas klasē, man patika šis priekšmets. Mums bija laba skolotāja, kas man iemācīja visu ko es zināju, bet skolā es nerunāju nekad. Tiešām nekad. Nosēdusies klases pēdējā solā un izņēmu mācību piederumus un ieklausījos sarunā, kas norisinājās pie blakus sola.

"Izlasījāt šodienas avīzi?" jautāja meiteni ar blondiem matiem, šķiet viņu sauca Kendisa.

Viņas plecus bija apskāvis puisis, kas mācījās paralēlklasē un es zinu to, ka viņš skolā ir ļoti populārs. Viņš droši vien bija šeit, jo bija kopā ar Kendisu. Vajadzēs atgādināt sev, lai uzrakstu par šīm dīvainajām attiecībām.

"Nē," atbildēja brunete, kas bija uzgriezusi man muguru, "tu nekad nelasi avīzes, tā pat kā es."

"Es zinu! Bet pie manis pieskrēja Alise un iespieda avīzi man rokās kliegdama, ka man tas jāredz," izvilkdama no savas somas avīzi viņa to nolika uz galda, "paskaties uz to rakstu. Tas viens pats ir interesantāks par visiem pārējiem kopā."

Brunete pārliecās pār avīzi un cītīgi lasīja, lai gan es neizkustējos no vietas, es uzmanīgi klausījos.

"Mija Sandersa. Vai tad viņa nemācās mūsu klasē?" Brunete jautāja.

Tajā brīdī es izspļāvu ābolu, kuru gremoju un aizrijos. Kad biju atguvusi elpu, pamanīju, ka cilvēki no blakus soliem ir pievērsuši savu uzmanību man, bet pašlaik tas bija dziļi vienalga. Es piecēlos kājas un izskrēju no klases. Tikusi līdz ziņojumu dēlim es paķēru avīzi un apskatīju pirmo lapu un tiešām. Tur tas bija, mans pēdējais raksts un apakšā mans paraksts.

Varu saderēt, ka mana mute pašlaik ir līdz zemei.

"Skatos, ka tev patīk."

Pacēlu acis un ieraudzīju puisi, ko vakar satiku bibliotēkā.

"Tas ir tavs roku darbs?" es jautāju mazliet skaļāk nekā gribētu.

"Nu," viņš mazliet samulsušu seju, "'jā."

"Kāda velna pēc? Kā tu vispār to dabūju? Tu mani apzagi?"es nespēju pārstāt runāt.

"Tas bija labs raksts. Tev tas izkrita no somas, un es nepaspēju tevi noķert. Nē." viņš mazliet smiedamies paskaidroja.

Man trūka vārdu, tāpēc es vienkārši blenzu uz avīzi.

"Paklau, tev tiešām ir talants, nāc pie mums uz skolas avīzi," viņš piedāvāja.

Pirmajā brīdī man vispār vajadzēja sagremot savās smadzenēs viņa teikto. Es avīzē? Iekodu lūpā, lai apslāpētu vēlmi iekniebt sev. Es tiešām nesapņoju...ieelpa, izelpa. Kā lai es uzņemos kaut ko tādu. Nekad neesmu publicējusi savus rakstus, man tam gluži vienkārši nepietiek drosmes.

"Es padomāšu," teicu aizžmiedzot acis un domājot par to, ka noteikti izskatos ļoti muļķīgi.

Skatījos uz puisi, un domāju, ka viņš ir devis lielāko iespēju manā dzīvē.Neblenz, Mija!

"Tā, man jāiet!" Pagriezos un aizgāju lūgdamās dievu, lai nepaklūpu pati aiz savas kājas. Viegli nopūtos, kad biju aizgriezusies, un neatskatoties atpakaļ aizskrēju pa gaiteni uz latviešu valodas klasi.