Es Neesmu Roze.

Uzticība

"Mammu?"

Es nespēju noticēt pati savām acīm, manā priekšā, tikko ienākusi pa telpas durvīm stāv mana māte. Ko viņa dara skolas avīzē? Viņa ir novada populārākās avīzes galvenā redaktore. Lai gan es to negribu atzīt, ir īpašs iemesls, kāpēc gribu strādāt avīzē. Tā ir mana mamma. Kad biju maziņa, vienmēr gribēju līdzināties mammai.

"Mija? Ko tu te dari?" viņa laikam bija tik pat pārsteigta, jo palika stāvam pie durvīm un vērojot mani.

Mana mamma bija simpātiska sieviete ar blondiem matiem, kas vienmēr izskatījās atbilstoši standartiem. Mamma noteikti neizskatījās veca, bet šur tur sejā bija iezīmējušās dažas grumbas, īpaši ap acīm.

"Ko es te daru? To pašu varu vaicāt tev." atbildēju.

"Vai tad tu nezināji, ka tava mamma mums palīdz ar rakstiem?" jautāja Mets, bet es tikai tagad atcerējos, ka te ir arī citi cilvēki. Pēkšņi jutos nelāgi, ka kādam jādzird cik sliktas ir manas un mammas attiecības.

"Varam parunāt...ārā?" jautāju skatoties uz sievieti, kas joprojām stāvēja durvīs ignorēdama Meta jautājumu. Mamma tikai pamāja ar galvu.

Es ātri piecēlos un izspraucos gaitenī aizverot aiz sevis durvis. Manos vaigos bija iemeties sārtums.

"Kāpēc tu esi šeit, tev nevajag braukāt uz kaut kādu skolu, tu esi avīzes galvenā redaktore." uzreiz jautāju.

"Es redzu šajos jauniešos potenciālu." viņa mazliet pasmaidīja pievērsdama skatienu durvīm, "labāks jautājums: cik ilgi tu jau esi ar viņiem?"

"Šodien pievienojos, bet..." nevērīgi izmetu, "sanāk esi skolā katru nedēļu, bet es par to neko nezinu?"

Viņai nemaz nevajadzēja neko teikt es redzēju to viņas acīs un zināju, ka viņa jūtās tā pat kā es. Kuru mirkli es no viņiem tā attālinājos? Jutu, ka pakrūtē dur un kaklā ir kamols, bet es sakodu zobus un novērsos.

MIJA SANDERSA! Nekādas raudāšanas skolas gaitenī, tas spētu apkaunot pat tevi.

Es nevēlējos sliktas attiecības ar vecākiem, bet ko gan es būtu darījusi, ja viņa būt pie manis atnākusi? Droši vien teiktu, lai liek mani mierā.

Es biju mazliet aizdomājusies un, kad atvērās durvis, es salecos. Manā priekšā stāvēja Metjū un smaidīja kā vienmēr. Es tik ļoti negribēju, lai kāds, īpaši mani jaunie draugi, ja drīkst tā izteikties, to pamanītu. Tik ļoti kaunējos jau no tā, ka kāds mani apskauj.

Ko? Ko es esmu nodarījusi...

"Beta, es priecājos, ka jūs šodien atnācāt. Man ir jauns raksts." viņš uzsmaidīja mammai, bet kad paskatījās uz mani it kā mazliet samulsa.

"Es...noteikti gribēšu to izlasīt." mamma pasmaidīja ievilkdama dziļu elpu.

Sakodu zobus un domāju par mājām un karstu šokolādi. Meta skatiens nedroši klejoja no manis uz māti un tad atpakaļ. Mana seja noteikti pateica visu.

"Es atstāšu jūs divatā." teicu un paspraucos viņam garām. Ienīstu sevi.

Atvēru durvis un uzsmaidīju pārējiem. Viņi visi skatījās uz mani, un es jutos dīvaini līdz izdomāju apsēsties. Sema atkal pagriezās pret rakstāmmašīnu izlikdamies, ka nekas nav noticis un turpinādama runāt ar Lauru. Knapi apspiedu pateicīgu nopūtu, kad iesēdos krēslā starp Paulu un Lī.

"Viss labi?" Pauls pieliecās un iečukstēja man ausī.

Es tikai mazliet piesarkušiem vaigiem papurināju galvu, "Negribu par to runāt."

Pauls mazliet noraizējies tikai saprotoši pamāja ar galvu. Mets ienāca telpā bez, paldies dievam, manas mātes. Liliāna piecēlās un, kā vienmēr, apkrāvusies ar papīriem un pildspalvu aiz auss pārlika somu pār plecu un paskatījās uz mani.

"Tā, Mija, tev vēl ir kāda stunda?" viņa jautāja.

"Patiesībā..." es centos runāt, bet veltīgi.

"Aii, tev tāpat nav jāiet uz turieni! Es visu sarunāju ar Vintenbergu, viņa tev visu attaisnos." Viņa pameta man manu somu, "nāc, es tevi aizvedīšu tevi mājās!"

"Tiešām attaisnoja?" nespēju noticēt, ka slavenā matemātikas skolotāja, mācību pārzine atļāva man kavēt viņas pašas stundas, jo viņa mani pārāk nemīl. Vispār viņa nemīl nevienu, man dažreiz liekas, ka viņa barojas no slikta noskaņojuma. Es viņai īpaši nepatīku, jo nekad stundā nerunāju, un kad viņas stundas bija pirmās, es vienmēr kavēju.

"Ja tu rīko visus skolas pasākumus viņa ēd tev no rokas!" viņa piemiedza man ar aci, "Paul, braucam?"

"Jā...tas ir," viņš saminstinājās un nozibināja savus baltos zobus, kad Sema uzsita viņam pa roku, "nē, man vēl vajag pastrādāt."

"Es nezinu, ko jūs darīsiet, jo es eju mājās," Laura nomurmināja apskaujot Lī un pamājot Metam.

"Tad iedod man mašīnas atslēgas." Lī apķērās Paulam ap kaklu.

"Kā tad es tikšu mājās, gudrīt?" jautāja puisis.

"Nu es nezinu ar kājām droši vien!" viņa teica vēljoprojām aplikusi rokas ap brāļa kaklu, " lūdzu, lūdzu, lūdzu!"

"Ahhh, tu izmanto manu labo sirdi, saulīt!" viņš nopūtās un izņēma no kabatas mašīnas atslēgas.

"Paldies!" Lī nobučoja Paula vaigu un atlaida viņu. Es viņai sekoju.

"Kur tu sataisījies, Mija?" Pauls man aiz muguras iesmējās.

"Ummm...mājās," es mazliet nervozi iesmējās.

"Un no manis neviens neatvadīsies?" viņš izlikās sabēdājies.

"Atā," es iesmējos, bet viņš tikai nopūtās un ierāva mani ātrā apskāvienā, "līdz rītam, Paul!"

Mēs jau bijām pie durvīm, bet tad es dzirdēju vēl kaut ko, "Līdz rītam, Mija!"

Pagriezos pret Metu, un sajutos tik vāja un iztukšota. Tikai ieskatoties viņa acīs, es redzēju aicinājumu uzticēties, izstāstīt visu, kas man uz sirds un ne tikai par manu mammu. Gribējās vienkārši ieskriet viņa rokās un izraudāt visu, lai man vairs nekad nebūtu par to jādomā. Kaut es varētu tā vienkārši iztukšot sirdi, jo emociju man ir pārāk daudz. Bet tā taču esmu tikai es, un šī nav nekāda sapņu pasaule.

"Tiksimies," es uzsmaidīju un pagriezos pret izeju.

"Paldies dievam," Lī nopūtās tiklīdz bija aizvērusi durvis aiz mums,"vispirms, piedod! Pauls rīkojās tiešām netaktiski visu priekšā tev jautāt, kas noticis un vēl gaidīt, ka tu atbildēsi! Laikam jau puišiem tādas lietas nesaprast."

"Tas nekas, man patīk, ka vismaz kādam es rūpu," pasmaidīju, lai gan tomēr mazliet skumji.

"Nekas, tagad tev esmu es!" Liliāna apskāva manu vidukli un mēs smiedamās gājām uz auto stāvvietu.

"Paklau..." viņa teica, kad bija aiztaisījusi mašīnas durvis, "es jau neprasu, lai tu man uzticies, bet kas īsti notika starp tevi un Betu?"

"Ziņkāre moka?" es paņirgājos.

"Vispār jā, bet nesaki nevienam," viņa iesmējās un es arī.

"Neapvainojies, bet es laikam vēl neesmu gatava par to runāt. Nu mēs neesam tik ilgi pazīstamas...nu tu saproti," es mazliet sostījos, jo baidījos, ka viņa apvainosies.

"Es saprotu," viņa tikai pasmaidīja.

***

"Paldies, ka atvedi!" es teicu izkāpdama no mašīnas.

"Nav par ko," viņa pasmaidīja savu saulaino smaidu.

Es biju pārgurusi, tik daudz notikumu vienai dienai, pat nepaspēju atvilkt elpu, kad jau viss beidzies. Man likās, ka tikko esmu izkāpusi no karuseļa un man ļoti stipri griežas galva.

Iekrītot gultā, es uzreiz aizmigu.