Es Neesmu Roze.

Pamosties murgā

Es piegāju pie latvieišu valodas kabineta durvīm un ievilku dziļu elpu. Es nespēju īsti nekam no šī visa noticēt, es-runāju ar cilvēkiem skolā, no skolas avīzes,  un viņi man piedāvā tur rakstīt. Tas man bija, kas jauns. Bet tad es sapratu, ka laikam tomēr nav īstais brīdis pārdomām par savu dzīvi, jo es kavēju latviešu valodu.

Pieklauvēju un atvēru durvis cenšoties pēc iespējas neuzkrītošāk nokļūt līdz savai vietai klases beigās. Slikta doma.

"Sandersas jaunkundz, tikai tāpēc, ka tagad esat vietējā slavenība nedrīkst kavēt stundas." skolotāja man uzsmaidīja droši vien domājot to labāko, bet man tas nemaz nepatika. Tagad es biju apstādināta klases priekšā.

Mija viss būs labi, tagad ej uz savu vietu!

Es centos ne uz vienu neskatoties apsēsties savā vietā. Atvērusi visas iespējamās grāmatas un klades centos radīt kalnu aiz kā paslēpties. Vai tas vispār ir tas ko es gribu? Es domāju, tas puisis izskatījās jauks un tā tālāk, bet man patika brīvdienas pavadīt bibliotēkā, bet brīvo laiku skapī.

Pārējā diena paskrēja tādā kā savādā miglā. Es gaiteņos centos pārsvarā neuzturēties, bet ja to darīju staigāju ar noliektu galvu un ne uz vienu neskatījos.

Labi, ķīmija pārciesta, beidzot es varu tikt pusdienot. Varbūt tas mazliet uzlabos manu noskaņojumu.

"Mija!" es izdzirdēju savu vārdu tāpēc pagriezos.

Man pretī skrēja meitene, ko varētu aprakstīt kā mazliet...juceklīgu. Viņas blondie, maliet viļņainie mati bija sasprausti uz augšu un tajos bija iespraustas pildspalvas dažādās krāsās. Aiz auss arī bija aizbāzts zīmulis, kam galā bija smieklīgas, pūkainas, rozā spalvas. Viņai bija arī milzīgi, apaļi auskari ar zilām spalvām vidū. Viss viņas apģērbs sākot no platajām biksēm un garās žaketes bija zils, izņemot krēmkrāsas augstpapēžu kurpes un baltu blūzīti. Viņas āda bija piena balta un smalkās rokas centās saturēt lērumu papīru.

"Mija..." viņa turējās pie mana pleca cenšoties atgūt elpu, "sveika, mani sauc Liliāna! Mets tev par manu nestāstīja? Labi nav tik svarīgi, jo mēs tā pat strādāsim vienā grupā! Vai nav brīnišķīgi? Es esmu liela fane, es izlasīju visus tavus rakstus, tev tiešām ir talants, es nejokoju."

Viņa runāja tik ātri, ka es pati pat nepamanīju kā tiku stumta uz kaut kurieni vārdu plūsmas pavadīta.

"Amm, piedod, ka es tevi pārtraucu, bet," mazliet apstājos, un viņa pagriezās pret mani  skatoties ar savām lielajām, zilajām acīm, "kur īsti mēs tagad ejam?"

"Ā, pareizi! Iepazīstināšu tevi ar pārējiem cilvēkiem no avīzes, mēs parasti pusdienu pārtraukumus pavadām "redakcijā"." Viņa iegrūda pusi no saviem papīriem man rokās un turpināja mani vilkt uz priekšu.

Mēs nonācām pie vienkāršām durvīm trešajā stāvā pa kurām es nekad nebiju iegājusi. Liliāna tās vienkārši atvēra un iegrūda mani iekšā. Beidzot man bija iespēja apskatīties apkārt. Šī bija maza telpa ar vienu logu un vienu galdu. Gar sienām bija grāmatu plaukti, kam virsū rindojās dažādas puķes.

"Mija, tu piekriti?" jautāja savādais puisis no bibliotēkas.

Laikam būs jānomaina "savādais puisis no bibliotēkas" pret "Metjū".

"Vispār man nebija citas izvēles." nomurmināju mazliet aizkaitināta, bet vairāk uzjautrināta.

Metjū negaidīti mani apskāva. Es sastingu un nezināju ko darīt, nebiju pieradusi pie tādiem draudzīgiem apskāvieniem. Tik ātri cik sācies, apskāviens arī beidzās. Es pat nepamanīju, kad jau biju apsēdināta pie galda starp Liliānu un vēl kādu meiteni. Galds bija apkrauts ar papīriem un tējas krūzēm, izskatījās diezgan amizanti.

"Tātad, Mija," es atkal pievērsu uzmanību Liliānai, "tu jau pazīsti Metjū, bet sauc viņu par Metu..."

"Es tieši visu laiku uztraucos, ka man būs jāiepazīstina ar sevi, paldies, ka izdarīji to manā vietā!" Mets ironizēja.

"Nu piedod, man likās, ka tā būs ātrāk..." Liliāna ievērojami apvainodamās sāka bērt vārdus.

"Nomierinies, Lī! Es tikai pajokoju...viesuļvētra ne cilvēks!" Mets smiedamies apkampa meitenes plecus.

"Kamēr tie abi izkausies viss, kā vienmēr, būs jādara man!" Teica meitene, kas sēdēja man blakus, "Esmu Laura! Strādāju trijatā ar Metu un Samantu."

"Visi mani sauc par Semu!" uzsmaidīja meitene, kurai bija jauki, brūni mati, ahh es viņu apskaužu par to toni. Melni mati laikam var būt tikai melni. Es viņai uzsmaidīju, bet klusībā domāju kā tikt prom. Laikam paies kāds laiks līdz es pieradīšu, ka ar mani sarunājas cilvēki.

"Esmu Pauls!" uzsmaidīja puisis, kuram bija perfekti, balti zobi, blondi mati un...zilas acis tās man kādu atgādina.

"Vai tu esi..?" es nedroši paskatījos uz Liliānu, kas sparīgi sarunājās ar Semu.

"Jā, Lī ir mana māsa, pēc kā tad tu tik ātri saprati?" viņš jautāja atkal pasmaidot un nozibinot baltos zobus.

"Jums ir skaistas acis," es teicu mazliet nosarkstot. Es jutu, ka kārtējo reizi esmu nostādījusi sevi neveiklā situācijā, tāpēc noklepojos un skatījos uz citu pusi.

Kad jau šķita, man šeit patiks, te ir jauki cilvēki, viss ir perfekti. Tas tomēr ir mans sapnis te būt un to darīt. Un tad atvērās durvis...

"Mammu?"