Kopš mazotnes Aurēlijas saikne ar dabu tika uzskatīta par dabīgu interesi, un, dzīvojot mazpilsētā, meža vidū, tas nevienam nelikās nekas pārsteidzošs. Taču Aurēlija sev sāk kļūt sveša, un ar viņu sāk notikt neizskaidrojamas lietas. Meitenei jācenša...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
11:21 Zeme pulsēja, un viņa to juta. Viņa juta visu. Viņa juta ik sīkāko vēja plūsmu, apzinājās ik sīkāko kustību ap viņu. Koki virs viņas sniegbaltās galvas locījās vējā un izlikās klanāmies savus zarus viņas priekšā. Aurēlija tik ļoti vēlējās novilkt savas kurpes un ar basām kājām justies ar visumu vienotai arī pieskārienā, izjust zemes mitrumu. To uztvēra arī viņas deguns. Viņa ievilka asu, dziļu elpu, plaušām aizpildoties ar auksto, mitro gaisu un koku smaržu. Viņa ieelpoja visu sev apkārtesošo un līdz ar to – visu dabu. Viņa ar atvērtām rokām ielaida sevī rudens salto raksturu. Rudens un viņa kļuva par vienu veselu, un par to liecināja ne tikai tas, ka viņas acīs liekas nemanāmi bija ieslīdējis rudens raksturīgais brūnums, bet arī vēja šalkas nemanāmi bija norimušas un kļuvušas maigākas pret viņu, slīdot gar meitenes sārtajiem vaigiem, it kā rūpēdamās par tiem. Pāgāja minūte līdz Aurēlija spēja atvērt savas acis atkal. Viņas sirds bija tik piepildīta un laimīga. Meitene jutās tik vienota ar savu apkārtni. Viņa beidzot jutās kaut kam piederīga. Bija pagājusi tieši minūte kopš rudens iestāšanās pēc saulespulksteņa, tas tagad plūda viņas dzīslās, viņai to pat neapjaušot.
Aurēlija jutās vainīga. Bija parasta darba diena. Viņai vajadzēja būt skolā, bet viņa protams tur vēl nebija. Un tas nebija kaut kas ierasts. Viņai nepatika kavēt skolu. Viņa neuzskatīja sevi par gudru, tāpēc kavēšanu nevarēja atļauties. Viņai vajadzēja skriešus doties uz skolu, lai neiekavētu mācību vielu. Tā viņa domāja. Meitene mirkli bija apstulbusi. Kas tieši bija noticis un ko viņa šeit galu galā darīja, bija jautājumi, kas satinās ap meitenes galvu kā žņaudzējčūskas. Viņa noliecās, lai paķertu, brūnajās lapās nomesto somu, un metās lēnā riksītī ārā no meža. Viņa nebija īsti pārliecināta, cik bija pulkstens. Patiesībā, viņai bija bail paskatīties. Tik ļoti vainīga par savu bezatbildību viņa jutās, kaut arī nezināja, ka tā nebija viņas apziņas vaina.
Ar tekošu degunu un sarkaniem vaigiem, viņa ieslīdēja starpbrīža pierastajā pūlī un mēģināja noķert rokā kādu no saviem klasesbiedriem. Tas viņai arī izdevās, kāda klusa meitene, ieraudzījusi viņu, samīļoja un aiz elkoņa aizveda viņu uz nākamo stundu. Aurēlija ceļā pārprasīja uzdoto un garām palaisto. Klasesbiedri, kas jau gadīja nākošo stundu gaitenī sāka gavilēt, ieraudzījuši Aurēlijas seju. Meitene smagi nopūtās un devās pretī tieši skaļākajiem klaigātājiem.
"Labrīt," viņa teica, pametot acis uz visiem, izņemot viņas trīs tuvākos draugus, kas arī piederēja baram. Sēdoši puiši teatrāli klanījās viņas priekšā pateicoties par pagodinājumu būt viņas klātbūtnē, iespējams, tieši tas, bastojot stundas, viņai lika justies tik vainīgai. Šī ņirgāšanās un pilnīgi liekā uzmanība. Meitene piegāja klāt kādai tumšmatainai meitenei, kas, smejoties kaut ko aizrautīgi stāstīja, izbaudot divu puišu kompāniju. Viņas apskāvušās palocījās uz vienu pusi un uz otru pusi, piepildot gaiteni ar skaļiem smiekliem, kamēr uz abām dīvaini skatījās garāmgājēji. Visi, izņemot divus minētos puišus.
"Es tev zvanīju kādas piecas reizes," Kaiva pārmeta Aurēlijai un saņēma astē savus tumšos matus, arī sasveicināšanās smaids viņu sejās bija izdzisis. It kā viņai kaut kas varēja būt atgadījies. Jo tikai tādā gadījumā, kādam bija atļauts ignorēt Kaivas zvanus.
