Zemes meita

3. nodaļa

9:50 Aurēlijas pirksti drebēja, viņas ķermenim bija vēsi. Liekas, ka, dienām slīdot uz priekšu, palika arvien aukstāks un aukstāks. Un tā rudenī arī ir, bet tas nepalīdzēja Aurēlijai atcerēties, ka laiks vilkt ārā biezāku apģērbu. Lai gan viņas ātrā gaita lika čaukstēt lapām zem viņas zābaku zolēm un izskatīties kareivīgai, viņai nebija ne jausmas, kur devās un kāpēc izgāja ārā no mājas tajā sestdienas vēsajā rītā. Viņas sirds sitās tik ātri, ka viņai likās, ka tā tulīt izlēks pa muti, jo šī dīvainā sajūta, kad viņa nespēja izskaidrot savu rīcību, viņu biedēja. Un viņa nezināja, ko sagaidīt.

Kad Aurēlija bija sasniegusi kādu nogāztu koku, viņa uz tā apsēdās un atvilka elpu. Taču nebija pārliecināta, vai viņas ceļš nu bija galā. Jo noietais attālums bija pietiekami liels, lai teiktu, ka mežā Aurēlija bija iegājusi dziļi. Bet šis mežš stiepās kilometriem. Gaišmate piespieda plaukstu pie sirds un sāka veikt elpošanas vingrinājumus, ko viņai bija iemācijusi mamma reizēs, kad viņa bija pārāk uztraukusies, lai spētu kontrolēt sevi. Aurēlija jau sāka sev ieskaidrot, ka uztraukumam nav bijis pamata, ka tas droši vien bijis vien rīta prāta aptumšums, kad viņa izdzirdēja skaļu brakšķi aiz sevis. Tas Aurēlijai lika iekrist vēl lielākā histērijā. Viņa pēkšņi apjauta, cik nedrošā situācijā bija, atrazdamās tik dziļi mežā viena pati.

Mežš Aurēlijai bija tuvs kopš bērnības. Ar vecākiem un vecvecākiem Aurēlija gāja ogās un skrēja pa priekšu pirmā, izrīkodama savus vecākos. Pavasarī Aurēlija vienmēr palīdzēja no meža nest bērzu sulas, ziemā meklēja skalus priekš kurināšanas, rudenī gāja sēņot un pat vasarā atradās kāds iegansts paklaiņot pa meža takām, kas pazīstamas kopš bērna kājas. Tāpēc varētu teikt, ka Aurēlija mežu pie mājas pazina kā savus piecus pirkstus. Taču mazotnē vecmammiņa viņai vienmēr atgādināja: "Mežš, meitiņ, ir netīrs. Nekad neklaiņo viena tālu no mājas."

Šis atgādinājums sāka iet caur viņas galvu kā veca plate, tāpēc viņa no trokšņa klusi piecēlās un pagriezās. Tas, ko meitene ieraudzīja nebija ne tuvu, tam ko viņa varēja pat iztēloties. Sākumā viņas acis nobaidīja viņas ķermeni. Ragains un milzīgs tēls parādījāš viņas priekšā no zila gaisa. Neskatoties uz to, ka pāris minūtes pirms, vietas starp kokiem bija pilnīgi tukšas. Tagad tās piepildīja četrkājaini dzīvnieki, daži lielāki, daži pavisam maziņi un knapi pamanāmi. Meitenes mute bija pavērta, un viņa nespēja vien beigt lūkoties uz šiem dzīvniekiem, kas liekas bija pielavījušies viņai klāt neiespējami klusi un ātri.

Laiks bija apstājies, arī dzīvnieki likās miegā tīti, lēni un mierīgi, viņi spēra mazus soļus pretī meitenei, kas pieķēra sevi ejam tiem pretī līdz viens no lielākajiem briežiem bija rokasstiepiena attālumā. Aurēlija aplūkoja tā biezo kažoku, kas bija apliecinājums par to, ka aukstā ziema lēnām tuvojās, un viņa vēlējās kaut tam varētu pieskarties. Šis milzīgais dzīvnieks ar saviem milzīgajiem ragiem bija pārāks par smalko meiteni, tas bija secinājums, ko veica viņas loģiskā domāšana. Viņai būtu bijis jābīstās no šīs situācijas, no šīs zvēru uzmanības. No šīs maģijas, kas lika tiem visiem ieinteresēti lūkoties uz meitenes stāvu. Bet kaut kur dziļi sirdī viņa juta ieplūstam siltumu, tik tīru un maigu, ka viss loģiskais tika aizpūsts prom no viņas prāta līdz ar vēju. Aurēlija redzēja sevi pieskaramies brieža purnam, kad viņš paklanīja savu galvu zemāk, viņas acu līmenī, un meitene pasmaidīja. Un brīdi viņai likās, ka arī visi pārējie zvēri paklanījās un pasmaidīja līdz ar viņu. Viss, ko viņa juta mijās kopā ar apbrīnu, par meža iemītnieku skaistumu. Tas brīdis viņai likās kā sapnis. Tik dažādi meža dzīvnieki nekad mūžā neatrastos viens otram tik tuvu, tas bija neiespējami, tas bija nedabiski. Bet Aurēlijai nebija laika to pārdomāt. Viņa juta kaut ko pieskaramies viņas kājām un ieraudzīja brūnganpelēku radījumu ar garām ausīm sēžam uz viņas zābaka, atlaidis divas ķepas no zemes, tas izlikās sniedzamies viņai pretī. Meitene to paņēma rokās un par brīnumu, arī tas izlikās kā pusiemidzis. Tas nekustējās līdz viņa zaķi bija iekārtojusi savās rokās. Meitene jutās tā, it kā viņai vajadzētu uzkāpt uz nokritušā koka, uz kura iepriekš bija sēdējusi, un nolūkoties uz klātesošajiem no augšas. Viņas loģiskās domas par prom skriešanu jaucās ar atbildību. Viņa jutās tā, it kā šie zvēri bija viņu atnākuši kronēt par savu karalieni.

Pār viņas galvu pāršalca vējš un sapurināja viņas matus uz augšu. Meitene palūkojās uz debesīm, glaudīdama pūkaino zaķi tik ierasti, it kā viņa to būtu darījusi tūkstošiem reižu, it kā tas būtu kaķis, ko pazina kopš bija maza. Draudīgais lietus mākonis ātri aizslīdēja prom, un pirms tas paguva atklāt savu spožo dārgumu, meitene aizvēra acis, un saule viņai uzsmaidīja. Vējš mitējās, bet koku lapas likās turpinam čalot kādu dziesmu un to zari lokamies neredzamā, nedzirdamā vējā.

Kad meitene sajuta apkārtni atkal satumstam, viņa atvēra acis, izlaida zaķi no rokām ārā un ar mātišķu lepnumu noraudzījās pakaļ zvēriem, kas ātri izklīda kur kurais.

Aurēlija jutās tik mīlēta, tik novērtēta. Viņas dzīvē vienmēr kaut kas pietrūka, kad nebija pie dabas krūts. Un arī kad bija, meitene mīlestību izjuta tik virspusēji. Gaišmate nevēlējās atstāt šo vietu, kas viņai beidzot bija likusi justies tik pilnīgai un laimīgai. Lai kas tas arī būtu bijis.