Zemes meita

4. nodaļa

19:42 Aurēlija vel joprojām nebija īsti runājusi ar nevienu, izņemot Egmontu tajā aukstajā rītā. Viņas domas tinās ap satikšanos ar dzīvniekiem mežā. Viņa domāja par to tik ilgi, ka sāka sāpēt galva. Atskanēja spalgs pīkstiens no Aurēlijas telefona. Numurs bija nepazīstams, bet meiteni tas neuztrauca.

"pasaaciens pie manis, alko nem savu ja piekaapsi :* - alksnis"

Alksnis bija cilvēks, kurš rīkoja vislabākās vidusskolas ballītes. Bet viņš bija arī cilvēks, kuram patika spēlēties ar citu galvām. Viņš Aurēlijai likās interesants, un viņa kompānija bija tas, kas viņai bija vajadzīgs. Viņa bija nogurusi no gulšņāšanas pa gultu, no tā, ka nevarēja sevi piespiest piezvanīt Kaivai, Egmontam un Justam, kaut Oskaram. Viņas smadzenes bija notrulinātas pārdomājot piedzīvoto un neizskaidrojamo. Viņa vēlējās kaut ko sajust atkal, tāpat kā tad, kad pieskārās brieža purnam. Bet viņa vēlējās arī aizmirst, aizmirst pilnīgi visu. Un lai ko viņa arī beigās izvēlētos, Alksnis bija cilvēks, kurš nekad nelika vilties.

Aurēlija Alkšņa mājā ieradās viena no pēdējiem cilvēkiem. Viņai vajadzēja atstāt iespaidu, un tas maksāja arī laiku. Savā melnajā, apspīlētajā kleitiņā viņa pagorijās pie spoguļa koridorā, sakārtoja savas lokas un pārbaudīja vai lūpukrāsa nebija tikusi uz zobiem. Viņas izskats ļoti līdzinājās tam, kā Kaiva vienmēr sataisījās ikreiz, kad abas izdomāja aizbraukt uz lielpilsētu un ielavīties kādā klubā ar vecāko draudzeņu ID kartēm. Arī kleita bija no Kaivas aizņemta.

Meitene iegāja trokšņainajā dzīvojamajā istabā, un likās, ka visi klāt esošie ievilka elpu, sajūtot viņas klātbūtni. Aurēlija ar visiem kautrīgi sasveicinājās un devās tieši pie Alksņa, ignorēdama Egmonta stingro skatienu, kā arī to, ka kompānija, ko viņa tik ļoti nevēlējās redzēt, atradās ar viņu vienā mājā.

"Esmu šeit ar ciema kukuli," meitene sacīja Alksnim un iespieda tekilas pudeli viņam rokās smaidīdama. "Cerams, ka tev ir citrons vai laims."

"Man ir viss, ko vien vari vēlēties, mazā," viņš iečukstēja viņai ausī un devās uz virtuvi. Aurēlija sāka viepināt savu matu šķipsnu un iekoda lūpā. Kad meitene vilcinājās nama tēvam sekot, viņu pasveicināja kāda brunete, kas liekas gāja Aurēlijas paralēlklasē. Bija skaidrs kā diena, ka šī meitene jutās neērti šajā kompānijā. Arī apģērbs viņai bija nepiemērots un pārāk svinīgs priekš diezgan vienkāršas pasēdēšanas.

"Nāc uz virtuvi, iedzersim tekilu, labi, ka noķēru kādu tikpat skaidru," viņa aicināja, ieķērās meitenei rokā un vilka to uz virtuvi sev līdzi. Brunete īsti nepretojās, un meitenes sagaidīja vecākais puisis ar pāris salietiem šotiem mazās, plastmasas glāzītēs, sālstrauku un citrona gabaliņiem. Trijatā katrs izdzēra divus šotus. Otrais vienmēr bija visgrūtākais, to Aurēlija zināja. Tik grūts, ka vajadzēja atvilkt elpu un par trešo nemaz negribējās domāt.

"Davaj, meičas, trešo tad arī, kamēr es kājās turos! Kamēr.. dzīve ir viena, skaista kā diena... Tā neatkartojas!" Alksnis izplūda dziesmā, un abas meitenes saskatoties sāka smieties.

Kāds garš tumšs puisis ienāca virtuvē, nolikdams uz letes vēl kādu pudeli.

"Opā, kāds te threesome izveidojies," Justs smējās, un Aurēlija kopā ar viņu. Abi puiši sasveicinājās veidā, kas lika tiem abiem ne tikai sarokoties, sasist plaukstas, reizē uztaisīt trīs knikšķus, bet arī uzsist viens otram pa dibenu, un tāpēc tam sekoja vēl lielāki smiekla viļņi no meiteņu puses.

"Es aiziešu uzpīpēt, šas budu. Aurēlij, tu nāksi?" Likās, ka Justa acīs kaut kas it kā iemirdzējās, izrunājot meitenes vārdu. Tas izskatījās pēc uzkrītoša uzaicinājuma. Un tas patiesībā bija ierasts pasākumos kā šis – nakts sarunas ārā par zvaigznēm un neko ar Justu, smēķu dūmos tītas, dejošana ar Kaivu, dzeršanas spēles ar Oskaru un mājās iešana ar Egmontu, tā bija kā rutīna, ar kuru īstenībā bija apmierināti visi. Protams, ja Aurēlija jeb kad uzradās kādā no šiem pasākumiem, kas patiesībā bija diezgan liels brīnums, jo vakars bez mazākā uztraukuma par rītdienas stundām bija kaut kas, ko viņa ļoti izbaudīja ar karstu tējas krūzi, pledu un kādu jaunu lasāmvielu vai seriālu. Taču Aurēlijas atbildi Justam mainīja tik svaigās, tomēr alkohola reibuma izplūdušās, atmiņas par viņas un Kaivas sarunu. Meitene bija kaut ko apsolījusies sev un Kaivai. Un viņa negrasījās to lauzt tik ātri.