Zemes meita

5. nodaļa

Bija grūti, grūti, grūti... Tik grūti. Viss likās grūti Aurēlijai. Aurēlijas prāts vienmēr visu uztvēra sarežģīti. Iespējams tas arī noteica, cik patiesībā gudra viņa bija. Vai nav grūti dzīvot šajā pasaulē patiesi laimīgi, saprotot, cik visas lietas tev apkārt ir sarežģītas? Meitene gulēja savas gultas stūrī, sarāvusies čokurā, un blenza savas istabas sienā, sūkājot piparmētru lapiņu no tējas, kura jau bija izdzerta. Viņai acīs bija sakrājušās asaru piles, taču viņas spītība viņai palīdzēja sevi pierunāt, ka raudāšana nēkādīgi nepalīdzēs viņai rast atbildes uz tiem daudzajiem jautājumiem, kas skarājušies viņas galvā.

Aurēlijas elpa kļuva ātrāka un straujāka, lai gan viņa pat nebija izkustējusies no vietas. Viņas ausis saklausīja kādu pēkšņu skaņu nākam no viņas loga puses, kuram viņa bija pavērsusi savu muguru. Viņa pagrieza galva un palūkojās uz viņas negaidīto ciemiņu. Uz viņas loga bija uzsēdies zvirbulis, kurš kustināja savu vēderiņu ātri jo ātri un lūkojās viņā ar melnu aci. Aurēlija atslīga atpakaļ gultā uz muguras un vēroja putnu, viņas sirdī ieplūda siltums, un viņai pēkšņi aizcirtās elpa. Šis bija mirklis, kurš viņai iemācija daudz ko. Viņu acis saplūda vienās un tajās pašās acīs. Aurēlija juta brāzmaino vēju aiz loga, purinam meitenes spalvu, viņa redzēja vissīkāko vēja plūsmiņu un paredzēja tās virzību. Viņa palūkojās uz pelēkajām debesīm virs galvas, un viņas kājas palecās no palodzes norūsējušās virsmas, lai mestos lidojumā. Meitenes dvēsele bija saplūdusi ar putna dvēseli tikai uz mirkli, un likās, ka viņas acis bija pēkšņi atvērušās. Tas vairs nebija jautājums par viņas veselo saprātu. Viņa bija apradusi ar domu par to, kas notiek viņai apkārt. Tas bija jautājums, kā kaut kas tamlīdzīgs ir iespējams, un kapēc tas notiek tieši ar viņu. Vai tiešām līnija starp realitāti un fantāziju spēja zust vienā mirklī?

Bija tāda sajūta, ka Aurēlija sāka apjaust to smagumu uz viņas pleciem. Viņa mīlēja dabu, vienmēr jutās ar to kā viens vesels, tikai tās klātbūtnē spēja justies brīva, taču likās, ka viņa ar abām kājām bija iekāpusi purvā ar grimstošu zemi. Un viņai nebija ne jausmas, kas tur apakšā viņu sagaida, taču izvēles viņai nebija. Meitene, piespiedusi savu plaukstu pie sirds, uzrausās kājās un klusiņām izlavijās no savas mājas, baidoties no vecāku nebeidzamajiem jautājumiem. Viņa skrēja un tad sāka iet, cik ātri vien spēja, kad ieraudzīja kādu cilvēku, un tad atkal skrēja, lai tiktu prom no tiem jumtiem, kas rēgojās viņai it visur, līdz nonāca uz apvedceļa pie pļavas, kas pletās līdz horizontam. Meitene nezināja, kam šī pļava piederēja, un vai tā bija pamesta. Taču neskatoties uz to, viņa ieskrēja stiebros, kas apgrūtināja viņas ceļu un asi skāra viņas kājas. Kapuci uzvilkusi pāri galvai, Aurēlija jutās dezorientēta. Viņa vienkārši skrēja, jo kaut kas viņas intuīcijai lika to darīt. Un tā nu gan nebija visloģiskākā no visām citām intuīcijām, bet intuīcija ir burvīga ar to, ka tai nav jāpiemīt nekādai loģikai. Gaišmate nošluka uz ceļiem un mazliet saskrāpēja plaukstas pret asajām zālēm. Viņa četrāpus pavērās pelēkajās debesīs, un pirmā asaru lāse pārslīdēja pār viņas vaigu. Tāpat kā pirmā pile nopilēja uz kāda veca vāģa jumta, traucamies pa to pašu apvedceļu. Viss, ko meitene bija spiedusi atpakaļ sevī ar visu savu spēku un turējusi ar abām rokām sevī iekšā, lauzās ārā no viņas krūšu kurvja un gāzās ārā no viņas acīm. Viņa jutās tik vientuļa. Pamesta un nevajadzīga. Un pats skumjākais bija tas, ka viņa zināja to, ka viņa pati arī bija pie tā visa vainīga. Nebija neviens cits, uz kuru viņa varētu parādīt ar pirkstu un novelt visu vainu. Un tā doma viņai lika raudāt vēl vairāk. Viņa sāka zaudēt cilvēkus, kuri bija svarīgi viņai pašai. Viņa nespēja aptver visus sirreālos notikumus pēdējās dienās. Viņa nespēja saprast, kapēc jūtās tā, kā viņa jūtās, un darija lietas, kaut patiesībā vēlējās kaut ko pavisam citu. Viņa raudāja un debesis raudāja kopā ar viņu. Kā senas draudzenes viņas atkal satikās un dalījās savās bēdās viena otrai ar asarām.