Zemes meita

2. nodaļa

5:02 Egmonts nebija gulējis visu nakti. Viņš bija koncentrējis savas dusmas uzvelt uz ikvienu skaņu, ko izdzirdēja nākam no istabas aiz sienas. Televizora murmināšana, skaļi lamuvārdi, atsisti locekļi pret mēbelēm radīja skaņas, kas pēc Egmonta domām bija iemesls viņa bezmiegam. Taču tas bija diezgan tālu no patiesības. Puisis gulēja ļoti maz un varbūt vainīga savā ziņā bija kafija, kuru viņš dzēra kā ūdeni, taču skaidrs bija tas, ka viņš nekad nejutās ērti situācijās, kuras viņš nespēja kontrolēt.

Puisis saģērbās savā istabā, pārmeta pār plecu savu melno mugursomu, pārvilka džempera kapuci pār galvu un ļoti ātrā solī devās ārā no savas istabas garām čarkstošajam, vecajam televizoram, kurā šobrīd varēja sadzirdēt cilvēku smieklus par kaut ko, zinot realitātes šovus, droši vien samērā nesmieklīgu. Istaba smirdēja pēc alkohola un vecām zeķēm, bet tas nebija kaut kas, pie kā Egmonts nebija pieradis. Viņu uz mirkli apstādināja asā skaņa, kas nāca no negludās grīdas zem puiša botas zoles. Puisis paskatijās lejā, paceldams kāju, un pamanīja stikla lauskas. Pāris centimetru tālāk to, kas bija palicis no sašķīdušās pudeles. Kāds ņurdiens atskanēja no dīvāna puses, un Egmonts uzdrošinājās pamest acis uz to pusi, kur, kājas uzlicis uz galda, neaizšķiltu cigareti mutē, uz dīvāna gulēja resns, puspliks vīrietis. Puisis paķēra slotu un šaufeli, saslaucīja lauskas un ārā no vietas, ko viņam vajadzēja saukt par mājām, viņš bija.

Egmonts mēroja ceļu līdz Aurēlijas mājai ar austiņām ausīs, skaļa rokmūzika piepildīja viņa tukšo sirdi un saplūda vienā ritmā ar viņa slikto garastāvokli. Un par spīti tam, ka viņš bija cerējis pie meitenes mājas noskatīties saulrietu, debesis bija apmākušās un gaisma ausa spītīgi lēni, kā jau tas rudenim pieklājas. Kā zaglis, zēns klusi ielavījās Aurēlijas mājas pagalmā un iekārtojās uz terases sola. Liekas, ka šeit viņš spēja gulēt ērtāk un mierīgāk kā jebkur citur, būdams tik tuvu dabai, apņemts rīta klusumā. Dažkārt viņš šeit vēroja zvaigznes, dažkārt viņš šeit prātoja par pasauliskām lietām. Egmonts jau pievēra acis, kad pēkšņi mājas logā iedegās gaisma. Viņš no pārsteiguma pielēca kājās un saprata, ka, šeit ārā būdams, kamēr kāds ir pamodies, būtu nepieklājīgi un dīvaini. Ja tas jau tā nebija dīvaini. Patiesībā iemesls, kāpēc viņš šeit bija bija diezgan neizskaidrojams kā tāds. Puisis ieraudzīja Aurēliju ar ieplestām acīm un saķertu muti. Viņa žigli pieskrēja pie stikla durvīm un tās atvēra.

"Es nedomāju, ka šeit būsi, nāc iekšā," viņa viņu ierāva mājas siltumā vienā sekundē tik ātri, ka viņš pat nepaspēja attapties.

"Patiesībā es labāk vēl pasēdētu..."

"Es mums uzvārīšu tēju.. Vai tu labāk gribi kafiju? Pēctam varam pasēdēt ārā," viņa paskaidroja un sāka liet ūdeni tējkannā.

"Es– kafiju." Cik paredzama atbilde, bija tas, ko viņi nodomāja abi. Egmonts tikai tad pamanīja interesanto meitenes izskatu. Likās, ka viņa bija sakopusies, kā vienmēr, izņemot, pledu, kas bija saritināts ap viņas pleciem un pidžambikses ar k;uciņām. Lai pleds nenoslīdētu no pleciem, Aurēlijas gaita pārvērtās kaut ko līdzīgu pingvīna gaitai, un puisis par to tikai pasmaidīja.

"Kāpēc tu esi tik agri augšā?" viņš ierunājās un uzsēdās uz virtuves letes. Bija skaidrs kā viens, ja Egmonts bija miega trūkumā, tad Aurēlija to vien darīja kā gulēja. Ar acīm vaļā vai ciet, jebkurā vietā, jebkurā situācijā.

"Pamodos un cēlos augšā. Ja būtu gulējusi kaut sekundi ilgāk es droši vien nebūtu šodien izlīdusi no gultas nemaz," viņa paskaidroja, viņas balss apslāpēta, kamēr viņa bēra divās krūzītes divu dažādu paciņu saturus. Egmonts brīdi viņu vēroja darbībā, neko neteikdams. Kaut kas tik ikdienišķs un ierasts izsita viņu no sliedēm un neviļus lika viņam domāt par tādām lietām kā tūkstošiem rītu, kuros Aurēlija viņam taisītu kafiju. Un tā viņu klusumu un mazo virtuvi piepildīja tējkannas skaņas un tās tvaiki. Un pēc brīža abi sēdēja uz tā paša soliņa vērojam dienu nākam viņiem pretī, zem vienas segas būdami. Un tā viņi klusēja, un diena uzausa, bet putni arvien klusēja un viņi arī klusēja. Bet kaut kā tas bija pietiekami, lai viens otra kompānijā viņi tāpat justos droši un labi. Un ceļā uz skolu viņi klusēja. Un skolā klusēja. Un visi pārējie arī klusēja. Un Kaiva klusēja aiz spītības. Un Justs klusēja, jo bija apjucis. Un Oskars klusēja, jo visi pārējie arī klusēja. Un visi izņemot īstos klusētājus kaut ko gaidīja. Viņi gaidīja, kad kāds pārstās klusēt, bet neviens neuzdrošinājās neko teikt. Un tā tā miglā tītā diena pagāja klusumā.