Atpakaļ pagātnē

✨1✨

Es turpināju iet līdz iegriezos kādā pavisam tukšā, klusā un baisā ieliņā. Mazliet nodrebinājos, bet turpināju iet uz priekšu. Kā nekā man nesen palika 20. Pēc 12.klases es arī pārvācos no Sanfrancisko uz Ņujorku, atstājot savu ģimeni Sanfrancisko, bet mēs kontaktējamies, it īpaši es ar savu 15 gadīgo māsu- Amberu. Mamma nesen arī ir atvērusi savu šūšanas salonu turpat mūsu lielajā mājā. Dažus brīžus es patiešām ļoti ilgojos pēc viņiem un gribu vairs nebūt pilngadīga, lai atkal varētu doties dzīvot mājās.
Pēkšņi visas laternas nodzisa, palika vien tikai viena man dažus desmitus metru priekšā. Es ātri izvilku telefonu un uzrakstījusi 112, lēnām gāju uz priekšu. Kaut kas zem laternas sakustējās un es salecos. Tas bija kāds.... Zēns... Vai arī vīrietis. Es apstājos. Puisim galvā bija kapuce un pašlaik viņš bija pret mani pagriezies ar muguru. Man pēkšņi tik ļoti savajadzējās nošķaudīties, ka es nespēju noturēties. Tas uzreiz piesaistīja puiša uzmanību un viņš pagriezās pret mani. Man atlika tikai vienu reizi ieskatīties viņam sejā. Es sastingu un asaras sāka birt kā pupas. Puisis aizlika savu roku aiz galvas un iešķieba galvu. Mana sirds apstājās... Trojs tā darīja vienmēr, kad bija sasodīti izbrīnīts. Es sāku no šoka raustīties un mans telefons izkrita no rokām. Es ātri pieliecos, lai paceltu to un apgriezos, un asarām šķīstot skrēju prom cik vien ātri varēju.
-Alīsij?- es cauri vējam sadzirdēju viņa balsi sev aiz muguras. Pa šiem gadiem tā vairs nebija tik samtaina, vairāk nobriedusi, bet vēl aizvien ar siltuma pieskaņu. Viņam bija jābūt mirušam, viņam nekad nevajadzēja atgriezties...
***
Es ar trīcošām rokām ieliku atslēgu slēdzenē un pagriezu. Tikusi iekšā savā siltajā dzīvoklī es ātri aizslēdzu durvis un atslīgu pret tām. Nošļūcu līdz biju uz grīdas. Satvēru galvu ar rokām. Asaras nespēja beigt tecēt. Es nesapratu- tās ir prieka vai arī bēdu asaras. Atcerējos par telefonu tāpēc izvilku to no kabatas. To rotāja skaists zirneklītis pa visu labo pusi. Es ātri kontaktos sameklēju Amēlijas numuru. Jau pēc viena pīkstiena draudzene iebļāva man ausī.
-Hey, Ali!-
-Klau... Es...- mana balss sāka raustīties. Parunāt bija grūtāk nekā es biju iedomājusies.
-Klau, tu ko?- meitene iesmējās.
-Es redzēju...-
-Ko?- Amēlija teatrāli izcēla vārdu ko.
-Troju!- es izkliedzu puiša vārdu kura dēļ mana sirds sāk pukstēt straujāk. Bija dzirdams kā viņa otrā galā noelšās.
-Koaaa? Kur? Kad?-
-Uz vienas no ielām, tā bija tumša, klusa un es saņēmos, lai izietu pa viņu, jo gribēju ātrāk tikt mājās. Tad pēkšņi vienā brīdī nodzisa laternas, bet man priekšā palika tikai viena. Zem tās stāvēja viņš... Tas bija viņš, tas puisis izdarīja tieši tā kā Trojs darīja, kad bija izbrīnīts.
-Esi pārliecināta, ka tas nebija sapnis!- viņa jautāja.
-Ej galīgi! Protams, ka tas nebija sapnis. Būtu labi, ja tas būtu sapnis...- es eksplodēju.
-Labi, piedod! Nomierinies, elpo. Varbūt tev tomēr vajadzētu apsvērt domu par psihologu?
- Ko? Un tas saucās, ka tu esi mana labākā draudzene? Šis ir tas brīdis, kad man tevi vajag viss vairāk, bet tu domā, ka es esmu traka un piedāvā man psihologu???- es bļāvu un raudāju. Mana sirds lūza...
-Bet padomā loģiski, kāda iespēja, ka tu viņu varēji satikt. Atceries, tajā vienā ballītes vakarā, facebookā mēs atradām Mišelas profilu un viņas atrašanās vieta bija Austrālijā...- Amēlija patiešām nespēja noticēt manis teiktajam.
-Tur jau tā lieta. Bija... Amēlij, bija, bet varbūt vairs nav!-
-Tu vienkārši esi pārņemta ar viņu, tu vairs neesi normāla!- Amēlija pieklusināja balsi.
-Ej di*st!- es nokliedzos un triecu telefonu pret pretējo sienu. Es skaidri zināju ko es redzēju. Un tas pavisam noteikti bija Trojs...
***
Tikko biju iznākusi no dušas, kad sadzirdēju zvanām manu telefonu. No sākuma nobrīnījos, ka ir kāda iespēja, ka tas vēl ir dzīvs, bet tad uz brīdi nopriecājos, jo biju skaidri pārliecināta, ka tā ir Amēlija. Biju izbrīnīta ieraugot ekrānā- mamma.
-Jā?-
-Meitiņ, man zvanīja Amēlija un lielos vilcienos izstāstīja šo situāciju. Es domāju,ka tev vajadzētu braukt uz mājām un mēs kopā varētu aiziet pie kāda psihologa.-
Mammas vārdi mani patiešām sāpināja.
-Kas jūs visi nojūgušies esat? Vienīgie kuriem vajag psihologa palīdzību esat jūs!- es pacēlu balsi un man bija tāda sajūta it kā es varētu kādu nogalināt.
-Meitiņ, uzklausi lūdzu...-
-Es jau gana esmu dzirdējusi- es nospiedu un šoreiz diezgan uzmanīgi iemetu telefonu gultā.
Tālāk sekoja ļoti garš panikas brīdis. Patiešām biju bezizejā. Vienīgā lieta, kas šajā brīdī kaut cik normāla ienāca prātā bija uzrakstīt Mišelai. Es daudz nedomāju un paņēmusi no grīdas savu datoru un ar to iesēdos savā mīkstajā gultā. Iegāju savā profilā un meklētājā uzrakstīju meitenes vārdu un uzvārdu. Atradusi viņas profilu es nopūtos pirms iesāku rakstīt.
Kam: Mišelai Melārkai
No kā: Alīsijas Blū
Sveika! Es zinu, ka ir pagājis ilgs laiks. Sasodīti ilgs. Es atradu tavu profilu, un, Mišel, tu esi izaugusi tik skaista! Atceros tevi, kad tev bija vien 10 gadi. Es nezinu vai tu vēl atceries mani. Alīsija... Klau, patiesībā rakstu ar mērķi kaut ko uzzināt. Vai ir kāda iespēja, ka tavs brālis ir manīts Ņujorkā? Paldies, es vispār sapratīšu ja tu nevēlēsies man atbildēt!
Es aizvēru datoru un palīdu zem segām. Patiešām tik ļoti vēlējos sagaidīt no viņas atbildi. Es aizvēru acis un gar tām pazibēja mana un Troja pirmā satikšanās reize.
•Flashback•
Man bija vien 13 gadi. Bija karsta vasaras diena. Kopā ar draudzenēm bijām atnākušas uz pludmali. Viņas visas bija aizgājušas peldēt un es vienīgā paliku vēl mazliet pasauļoties. Atceros kā diezgan netālu no manis smiltīs gulēja manas drēbes. Es sadzirdēju smiltīs soļus un klusu nopūtu. Es piecēlos pussēdus un ar vienu roku aizsedzu acis no saules. Kāds zēns bija noliecies pie manām drēbem un bija jau tās paņēmis rokās.
-Maam, šitās?- viņš iebļāvās un es izsekoju viņa skatienam pie kādas sievietes. Ap 30.
-Ko tu dari?- es pajautāju un piecēlos kājās. Arī viņš bija piecēlies un viņam rokās vēl joprojām bija manas drēbes.
-Am, mana mamma lika man atnākt pakaļ manas mazās māsas drēbēm.-
-Jā, piedod, bet tās ir manas- es iesmējos.
-Ak vai... Piedod.- puisis mazliet iešķieba galvu un uzmanīgi nolika drēbes atpakaļ smiltīs.
-Nekas- es pasmaidīju un arī viņš pasmaidīja.
- Dēliņ, tu nāc?- tā pati sieviete ierunājās mazliet tālāk. Viņa bija jau apģērbusies un viņai pie rokas bija maza meitenīte.
-Jā.- puisis atbļāva savai mammai.
-Hmmm. Man jāiet! Piedod vēlreiz. Ja kas, Trojs!- puisis mazliet iesmējās un piemiedza man ar aci pirms aizjoņoja pie savas mammas. Tā arī bija pirmā reize, kad viņš lika man izjust kaut ko nekad iepriekš neizjustu.

Kad es jau laidos miegā mans dators iespīdējās. Ātri to paķēru no grīdas un ieraudzīju ziņu no viņas. Patiesi, Mišela bija man atbildējusi.
Kam: Alīsijai Blū
No kā: Mišelas Melārkas
Ak dievs! Tā pati Alīsija? Kurš to būtu domājis??? Jā, protams, ka es tevi atceros, saulīt. Kā gan, lai tevi aizmirst? Tu interesējies par Troju? Savādi... Klau, vispār piedod, ka mēs tevi pametām, bet tev nebija ne jausmas kā Trojs pārdzīvoja. Viņš vēl aizvien nav tāds kā agrāk un visi psihiatri arī saka, ka nebūs. Viņš ir noslēgts, dzer, lieto narkotikas, vazājas apkārt, mājās ir ja labi nedēļā reizi, pārguļ ar visām pēc kārtas. Man ir smagi par to runāt, bet mūsu Troju mēs esam zaudējuši. Vecāki par to jūtas vainīgi un jutīsies arī turpmāk. Tikai tāpēc, ka mammai piedāvāja modeles darbu Austrālijā mums nācās pārvākties no Sanfrancisko. Mums ar Troju ne mamma, ne tētis neko nepateica un vienkārši aizveda prom. Troju sāpināja visvairāk tas, ka tu nekad neatbildēji uz viņa vēstulēm. Tās visas tika atsūtītas atpakaļ neizlasītas. Bet es tevi saprotu... Par to Ņujorku runājot. Jā, esam apmetušies šeit uz ziemu sakarā ar mammas darbu. Mēs varētu kādu dienu satikties? Ahhh man tāds prieks ar tevi atkal kontaktēties!
P.S. Uzraksti kaut kad labi drīz! :)
Lasot Mišelas vēstuli man jau pusē acīs sariesās asaras. Likās, ka manas iekšas griež kā ar nazi lasot par tagadējo Troju. Es nekad nebiju domājusi, ka arī viņš pārdzīvoja. Vēl pie tam trakāk nekā es... Kā es varēju zināt, ka viņu vecāki piespieda braukt. Nu viņam jau arī bija tikai 15, viņš tāpat neko nevarēja mainīt... Izlasot par tām vēstulēm man iestājās šoks, jo savā mūžā es nebiju saņēmusi nevienu vēstuli no viņa! Nevienu... Aizvēru datoru un izlīdu no gultas. Piegāju pie balkona un atvēru tā durvis. Izgājusi uz tā es mazliet nodrebinājos dēļ aukstās nakts. Piegāju pie pašas malas. Šajā naktī debesis skaisti rotāja zvaigznes. Likās, ka pat zvaigznēs es saskatu viņa sejas siluetus... Es nopūtos un vēlreiz nodrebinājos. Nezināju vai šonakt spēšu aizmigt...

Heh. Nebiju domājusi saņemt tik labus vārdus par prologu. Es jūs mīlu!!! Liels paldies, ka esat. Es zinu, ka šī 1.daļa nav tik laba, bet tomēr spiežam ⭐️ un rakstam domas komentāros!
xxx