Atpakaļ pagātnē

✨3✨

Es biju izlēmusi. Un atpakaļ ceļa vairs nebija. Lai notiek, kam jānotiek. Es braukšu uz slimnīcu pie Troja. Mums ir jāizrunājas, jo tagad es zinu, ka viņš nevēlējās mani pamest un, ka viņš pārdzīvoja. Taču vai tas kaut ko vēl spēj mainīt?
- Pagaidi, jau tagad?- Mišela bija izbrīnīta.
- Es nevaru ilgāk gaidīt un es nevaru ļaut sev pārdomāt!- es atbildēju jau piecēlusies.
- Labi, bet tad es braukšu kopā ar tevi.- viņa pienāca man tuvāk, bet es atkāpos.
- Nē! Es vēlos ar viņu parunāt vienatnē.- es teicu cerībā, ka Mišela mani sapratīs. Meitene apdomājās un pamāja ar galvu.
- Ej!- viņa ievilkusi mani apskāvienā teica un pastūma uz durvju pusi.
- Paziņo par to kā gāja.- viņa vēl kliedza man pakaļ, kad es jau biju ārā pa durvīm.
Pārtvēru pirmo taksi, kas gadījās pa ceļam un iesēdos tajā.
- Uz kurieni, jaunkundz?- atskanēja rūcoša, veca vīrieša balss.
- Uz tuvāko slimnīcu, lūdzu.- es sapratu, ka man runājot dreb balss. Ne tikai balss. Es arī pati drebēju. Jo man pat īsti nebija ne jausmas, ko viņam teikt vai, ko darīt. Mēs nebijām tikušies veselus piecus gadus, varbūt visas jūtas jau sen ir aizmirstas. Varbūt Trojs mani ienīst. Vai varbūt pat neatceras, dēļ narkotikām.
Es aizvēru acis un atmiņas uzzibsnīja man acu priekšā.

Bija auksts rudens vakars. Ārā aiz loga svilpoja milzīgs un draudīgs vējš. Koki skrāpēja loga rūti un lija lietus. Tas viss kopā radīja šaušalīgu troksni. Es saritinājos vēl tuvāk Trojam. Sajutu no viņa ķermeņa plūstam siltumu.
- Vai tev ir bail, saulīt?- viņš mīļi jautāja, spēlēdamies ar maniem matiem.
- Ne tad, kad tu te esi!- es paliecos, lai spētu ieskatīties viņam acīs. Trojs uzlika savu silto plaukstu uz mana vaiga un pavilka mani sev tuvāk. Es aizvēru acis un sajutu kā puiša lūpas maigi aizskar manējās. Pēc tam tas kļuva jau mazliet apņēmīgāk, tomēr nezaudēja savu mīļumu. Troja mēle klejoja pa manu muti un es tam atbildēju. Es jutos tik labi. Es jutos droši.
- Alīsij?- viņš pacēla manu zodu, lai savienotu mūsu skatienus.
- Hm?
- Es laikam mīlu tevi!- viņš nočukstēja un mana sirds apmeta kūleni. Es biju mazliet apstulbusi. Tā bija pirmā reize, kad puisis to bija pateicis.
- Es laikam tevi arī mīlu.- es čukstēju un Trojs iesmējās, taču viņa acis mirdzēja. Tad viņš atkal savienoja mūsu lūpas dziļā skūpstā.

- Jaunkundz?- es dzirdēju kādu, mani saucam, bet nevēlējos, lai tas atmiņu mirklis beigtos.
- Jaunkundz!- nu jau šoferis bļāva un es satrūkos.
- Jā, piedodiet, ko jūs teicāt?- es kā tikko no komas pamodusies jautāju.
- Jūsu pietura. Piecpadsmit divdesmit.- viņš teica. Es viņam atdevu naudu un izkāpu no takša. Es stāvēju pretī slimnīcas ieejai un vēlreiz sev jautāju vai es šo vēlos.
Tiku līdz administrācijai un pajautāju, kurā palātā viņš atrodas.
- Kas jūs viņam esat?- atskanēja nelaipna sievietes balss.
- Paziņa.- es paraustīju plecus.
- 513
- Paldies- es noteicu un pagriezusies ieskrēju liftā. Nu, bija par vēlu, lai pārdomātu, atpakaļceļa vairs nebija. Es uzbraucu uz trešo stāvu un izkāpu no lifta. Šajā stāvā atradās daudz cilvēku. Kad es gāju uz priekšu pa gaiteni, man pabrauca garām vīrietis ratiņkrēslā, tad ārsti ļoti ātri stūma kādu viscauri nosaitētu sievieti slimnīcas gultā. Šis viss man lika nodrebināties. Mans skatiens sastapa arī cilvēkus, kuru skatieni bija tukši, sejas zilas vai bālas kā krīts. Man bija bail, ka es ieraudzīšu Troju tieši tādu pašu.
Es apstājos. Te nu tas bija. 513. Es vairākas reizes dziļi ievilku elpu un yikai tad viegli nospiedu durvju rokturi. Durvis atvērās un es ieskatījos palātā. Jau pati pirmā lieta, ko es ieraudzīju bija puisis, pelēkā kreklā, kurš bija uzgriezis man muguru.
- Es jau teicu, ka es nevēlos to zupu, lieciet mani mierā!- telpu pieskandināja Troja balss. Tā bija tik ļoti izmainījusies, bet arī tik ļoti tāda pati kāda es to atcerējos.
- Troj?- es vārgi ierunājos un mani ceļgali sāka trīcēt. Izskatījās, ka puiša tā jau vājais augums saraujas. Viņš strauji pagrieza savu galvu un atkal ieraugot viņu, man sareiba galva un izlauzās asaras. Viņa nekārtīgie, tagad mazliet tumšākie mati, izteiktie vaigu kauli. Es nespēju sevi kontrolēt, tāpēc nemaz nedomājot metos pie puiša gultas un burtiski ielecu viņam blakus, lai apskautu viņu. Puisim aizsitās elpa, taču viņš atbildēja apskāvienam un aplika savas rokas ap manu vidukli. Tas it kā dedzināja manu ādu. Šis knapi jūtamais pieskāriens dedzināja manu ādu. Asaras lija pār maniem vaigiem bez apstājas un es negribēju viņu laist vaļā. Nekad vairs.
- Alīsij... kā tu?- Trojs iesāka runāt, taču viņa balss aizlūza.
- Es nespēju noticēt!- viņš čukstēja manos matos.
- Piedod. Lūdzu, lūdzu piedod.- Trojs iesāka saraustīti runāt, taču es viņu pārtraucu.
- Kuš. Es esmu šeit, tev nevajag neko man paskaidrot.- es iebraucu ar roku puiša mīkstajos matos.
- Nē.- viņš nočukstēja un es pēkšņi tiku atstumta no viņa nost.
- Nē. Es nevaru.- viņš turpināja čukstēt un saņēma savu galvu, savās rokās.
- Hei, Troj, es...- es teicu.
- Alīsij, lūdzu tagad ej.- viņš klusi teica un ieskatījās man acīs. Es noriju siekalas.
- Tu gribi, lai es eju prom?- es jautāju.
- Jā.- Trojs pamāja ar galvu un es strauji piecēlos no viņa gultas.
Es lēnām atkāpos.
- Alīsij...- Trojs iesāka teikt, taču aprāvās.
- Es saprotu.- nočukstēju un izskrēju no viņa palātas. Bet es patiešām sapratu. Ko gan es bibu domājusi? Ko gan es biju gaidījusi? Protams, ka pēc veseliem pieciem gadiem viss vairs nebūs takā agrāk. Protams, ka mēs nebūsim kopā. Protams, ka viņam vajadzēs aprast un saprast, apzināties. Es sapratu, ka mūs vieno kopīga pagātne. Es skrēju cauri gaitenim, tad lejā pa trepēm un tad ārā pa slimnīcas durvīm.
Tikusi līdz savam dzīvoklim, es tik ļoti gribēju raudāt. Taču es neraudāju. Es uztaisīju sev tēju un apsēdos uz dīvāna. Fonā skanēja mūzika un es skatījos ārā pa logu. Es tā sēdēju kādu stundu vai pat divas. Mana laika izjūta bija zudusi. Es jutos diezgan iztukšota, lai gan es patiešām sapratu kāpēc Trojs bija licis man iet prom.
Vismaz es viņu biju atkal satikusi, pieskārusies viņam, pat ja šī reize bija patiešām pēdējā!

Jā, es esmu atpakaļ, pēc ļoti garas pauzes. Piedodiet lūdzu, taču veseli piecpadsmit cilvēki gribēja, lai es atsāku, tāpēc te nu es esmu!
Ļoti ceru, ka man vēl ir kāds, kurš šo lasa. Esmu tev ļoti pateicīga.
Šis nebija diez ko labi, haha, taču es centos. Ko tu domā par šo nodaļu?
Vaij, vispār ir vēls, es iešu gulēt.
Mīlu, mīlu, mīlu! :)