Atpakaļ pagātnē

✨2✨

Nesen biju pamodusies. Jau dažas minūtes klausījos kā mans telefons vibrē uz naktsskapīša. Nebiju apskatījusies kas zvana, bet tāpat zināju, ka tā ir vai nu mana it kā draudzene Amēlija vai arī mamma, kura domā, ka viņas meita ir traka. Nē, viņas abas domā, ka es esmu traka. Varbūt man vajadzētu viņām parādīt Mišelas vēstuli? Bet vienalga, ja viņas negrib, lai netic. Es atvēru savu datoru un nolēmu uzrakstīt Mišelai. Pašlaik man patiešām ļoti gribējās satikt viņu un izrunāt visu skaidrāk.
Kam: Mišelei Melārkai
No kā: Alīsijas Blū
Temats: mīļā, mums vajag satikties!
Labrīt, vakar man bija pārāk liels emociju uzplūdums un pārdomas pašai ar sevi tāpēc neatbildēju uzreiz pēc tavas vēstules izlasīšanas. Ah, man ir tik ļoti žēl par Troju. Es viņu satiku vakarnakt, kad nācu no drauga Ziemassvētku ballītes. Nē, es viņu drīzāk tikai redzēju un tad aizskrēju prom. Nju, es rīkojos kā mazs bērns. Man pavisam noteikti vajadzēja mēģināt aprunāties ar viņu! Likās, ka viņš mani atpazina, jo kad es skrēju viņš bļāva pakaļ manu vārdu! Klau, ideja par satikšanos būtu patiešām ļoti laba. Es zinu, ka šodien ir Ziemassvētki, bet es būtu ļoti priecīga, ja tu izbrīvētu kādu mazu laiciņu, lai satiktu mani! Šogad galīgi nav Ziemassvētku sajūtas... Lūdzu apdomā iespēju satikties ar mani, nu ja nevari šodien tad vismaz rīt, lūdzu! Man vajag daudz ko noskaidrot.

Nospiedu sūtīt un lēnām izkāpu no gultas. Galva bija tāda mazliet dulla, kā ar vati piebāzta. Es nopurinājos un lēnām slāju uz vannas istabu. Ar aukstu ūdeni nomazgāju seju pie izlietnes un sataisīju matus ļoti nekārtīgā copē. Aizgāju atpakaļ uz savu mazo guļamistabu un no skapja izvilku melnus legingus un džemperi ar Olafu no "Frozen"
Tad gāju uz virtuvi, nekāda baigā iešana jau nesanāk, jo mans dzīvoklītis ir mājīgs, bet maziņš. Iebēru kafijas pupiņas kafijas automātā un no trauku skapja izvilku krūzi ar uzrakstu "Let It Snow"! Tas man lika mazliet pat pasmaidīt. Kamēr kafija lēnām tecēja krūzē es atspiedusies pret palodzi vēroju Ņujorkas cilvēko lielo steigu. Lai gan ir Ziemassvētki, nekas nav mainījies. Ielas ir pārpildītas un cilvēki bez maz vai aprij mašīnas. Pa ielām staigā oficiāli saģērbušies cilvēki- uzvalkos vai arī garos mēteļos, kā arī vienkārši parasti apģērbušies. Mans skatiens apstājas pie kādas japāņu grupas, kuri pašlaik ir apstājušies pie Starbucks kafejnīcas. Viņi visi izskatās tik mīlīgi, it īpaši meitenes! Viņas bija saģērbušās kā konfektes! Ļoti košos tērpos. Viņi visi bija smaidīgi. Klusais tikšķis liecināja par to, ka mana kafija ir gatava. Es paņēmu krūzi abās rokās un ievilku nāsīs tās stipro aromātu. Tam kurš izgudroja kafiju es labprāt papliķētu pa plecu! Aizdipināju uz savu guļamistabu un nolikusi kafiju uz naktsskapīša ielecu gultā. Mans telefons atkal sāka vibrēt. Es to negribīgi paņēmu un jau gatavojos spiest nost, kad uz displeja pamanīju- Māšuks. Man likās, ka no prieka uzprāgšu!
-Alīsij!- māsa atviegloti nopūtās līdz ko es biju pacēlusi.
-Mēs te visi jūkam prātā!-
-Piedod, māšel!- es nopūšos.
-Tev nav jāatvainojas.-
-Patiesībā mammai ir jāatvainojas tev, viņai visi nav mājās, ja domā, ka tu esi psihopāte!- Ambera teica un izklausījās patiešām norūpējusies. Es atviegloti nopūtos.
-Ak Dievs! Paldies! Tu un Mišela esat vienīgās, kas mani saprot!- es smaidot teicu.
-Pag, tā pati Mišela?-
-Jā, Troja māsa.- es pasniedzos pēc kafijas krūzes.
-Jūs kaut kā sakontaktējāties?- pēc māsas balss es ļoti labi zināju, ka viņa ir savilkusi uzacis.
-Jā, es viņai uzrakstīju facebookā, jo man vajadzēja zināt vai tas ir iespējams, ka Trojs ir Ņujrokā.-
-Un?- Ambera likās ieinteresēta.
-Jā...- es mazliet noskumu.
-Viņu mammai ir te piedāvāts darbs sakarā ar viņas modeles karjeru, tā nu viņi šeit ir apmetušies uz ziemu. Labi, es tev vienkārši pārkopēšu un aizsūtīšu Mišelas vēstuli. Labi?-
-Jā, būtu labi. Bet wow....- māsa novilka
-Es zinu. Trakums, ne?- es nopūtos un mazliet padzēros. Nopūtos sajūtos kafijas dievīgo garšu.
-Klau, Alī! Man patiešām ir žēl, ka tev atkal ir jāpārcieš tas viss ar Troju.- Ambera izklausījās patiešām iejūtīga.
-Nekas. Es turos! Hey, es spēju pārciest sāpes, kad viņš aizgāja no manas dzīves un tagad, pat ja viņš ir Ņujorkā nekas jau nemainīsies- es diezgan sērīgi noteicu un vēlreiz padzēros.
-Es centīšos nomierināt mammu. Galīgi satrakojusies!- Ambera nopūtās.
-Paldies, es tevi mīlu, māšel!-
-Es tevi arī- Ambera atvienoja sarunu
Biju tikko beigusi dzert savu kafiju, un skatījos visādus videoklipus youtubā, kad man pienāca ziņa no e-pasta, ka Mišela ir atbildējusi man facebookā. Es pasmaidīju!
Kam: Alīsijai Blū
No kā: Mišelas Melārkas
Labrīt... Rīts gan nav labs, bet nu! Vecāki atkal paniko, jo Trojs vakarnakt pārvilkās mājās tik ļoti sanarkojies un piedzēries, ka visu laiku vēma un runāja stulbības un tad, kad viņš atrubījās mēs izsaucām ātro palīdzību. Slimnīcā atklāja, ka viņš ir arī graizījis sev vēnas. Tāds idiots!!! Piedod, ka es tev to rakstu, vienkārši es uztraucos par viņu! :( Es tik ļoti gribu atpakaļ veco, mīļo un izskatīgo Troju, kurš laikam palika Sanfrancisko.
Par to satikšanos... Jā, mēs varam satikties arī jau šodien, ja vien tev nav mainījušies plāni! Man arī nekādu Ziemassvētku sajūtu nav pateicoties Trojam. Mēs varētu satikties pie viena no Starbucks uz 7.avēnijas?? Ko saki?
P.S. Es vēlos tevi satikt un izrunāties! :(
Sirds sažņaudzas lasot par Troju. Man uz brīdi prātā iešaujas stulba doma, kuru es cenšos aizgaiņāt. Ar mitrām acīm es drukāju diezgan īsu atbildi.
Starbucks 7.avēnijā ir var teikt pie manas dzīvokļu mājas, takā tas der! :) Klau, man ir tik ļoti žēl par Troju... Eh... Tiekamies tur ap 17:00?
Pēc neilga brīža saņemu strupu "jā" un tad es aizveru datoru. Mišelai patiešām rūp Trojs un nenoliegšu, ka man arī. Apskatos pulksteni. Vien 12:00, tā nu dodos uz dzīvojamo istabu, lai skatītos vecās sērijas seriālam "Friends".

***

Ārā bija jau sācis krēslot, kad es beidzot izrāpos no dīvāna un izslēdzu televizoru. Bija 16:00, bet takā Starbucks ir tepat blakus es vēl nesteidzos. Manī bija savāds uztraukums. Bet es tik ļoti vēlējos atkal satikt Mišelu pēc šiem 5.gadiem! Es piegāju pie spoguļa un nopētīju sevi. Tad paraustīju plecus, nopūtos un izdomāju, ka neko nepārvilkšu!
•••
-Ak, šausmas, Alīsij?- es nesen biju ienākusi Starbucks un grozījos ap galdiņiem ar muguru pret durvīm, kad kāds mani no mugurpuses apskāva. Es acumirklī pagriezos un sastapos ar Mišelas kastaņbrūnajām acīm, kas sasildīja manu sirdi.
-Dievs... Mišel!- es iebļāvos un ierāvu meiteni apskāvienā.
-Man tevis tā pietrūka- meitene runāja man matos un, kad es palaidu viņu vaļā viņas acīs bija redzamas asaras.
-Man tevis arī- es pasmaidīju.
-Labi, beigsim puņķoties, ejam apsēsties?- Mišela iesmējās.
-Labi!
•••
Mēs abas pasūtījām kafiju, Mišela siera kūku ar zemenēm, bet es melleņu kēksiņu. Mēs ēdām klusējot. Kad es biju apēdusi, es ieskatījos meitenei acīs, tās bija patiešām bēdīgas un es atcerējos par Troju.
-Manuprāt, es zinu ko man vajadzētu darīt. Tikai es nezinu, vai tas visu nepadarīs vēl sliktāku...- es nopūtos.
-Ko tu grasies darīt?- Mišela paskatījās uz mani ar savām lielajām, brūnajām acīm.
-Es braukšu pie Troja uz slimnīcu- es vēlreiz nopūtos un sajutu kā viss mans ķermenis un iekšas sāk mazliet trīcēt!

Heyyyyy!!!! Man pašai gribas zināt kā mans prāts grasās izdomāt turpinājumu tāpēc es rakstu diezgan aktīvi. Es nezinu cik daudziem patīk un, cik daudzi lasa. Lai nu kā spiežam ⭐️ un komentējam savas domas/ieteikumus utt...
Mīlu!!!
xxx