Motel 6 [N.J.H.]

[1] Escape/

Eiverija Holmsa

- Eiverija Holmsa, tu iesi ar mani uz absolventu tikšanos? – pajautāja Džeiks: viņa mati, kuri parasti bija izpūruši, tagad bija pielaizīti. Viņš pastiepa man pieneņu pušķi. Es iesmīnējos: Džeiks vienmēr bija nedaudz vulgārs, ievēroja savu uzvedības veidni, bet tajā pašā laikā fascinēja.

Es ļoti baidījos, ka mani neuzaicinās uz absolventu tikšanos. Nezinu kādēļ, bet kaut kas tanī, ka esmu uzaicināta, veidoja mani pārliecinātu par sevi. Tāpēc, kad viņš man par to jautāja, es nevilcinoties atbildēju "jā". Tad viņš noskūpstīja mani uz vaiga un sacīja, ka viņa mamma savāks mani ar savu mašīnu.

Mani neuztrauca tas, ka es ieradīšos minivenā, jo es taču būšu pārī ar Džeiku Joderu. Kad meitenes ieraudzīs mani ar viņu, viņas uzreiz mani ienīdīs, jo viņš ir mans. Tam nevajadzēja sajaukt man galvu, bet , ak vai, es biju pārāk vieglprātīga.

Tas bija sākums.

- Paklausies Eimij, tev vajag uzvilkt jaciņu, - nopūtos es, pārmetoši skatoties uz savu trīsgadīgo meitu. Viņa bija gandrīz tikpat ietiepīga, cik es, kas rezultātā radīja problēmas likt viņai darīt pašas vienkāršākās lietas. Viņa apņēmīgi papurināja galvu, demonstrēdama protestu.

- Bet kā tētis iet gulēt bez krekla? – sapūtās Eimija. Viņa vēl joprojām nespēja saprast, kāpēc puišiem drīkst staigāt bez krekla, bet meitenēm – nē. Es simts reizes centos viņai ieskaidrot to, bet katru rītu viņa nāca modināt mani bez jakas. Un lai arī kā es viņai teicu "nē", viņai vienmēr bija viens un tas pats attaisnojums: "Bet mani ir ļoti karsti jakā!"

Es padodoties pamāju ar galvu, jo Eimijai gulētiešanas laiks jau sen bija pagājis. Džeiks joprojām nebija mājās, un es nebiju pārliecināta, vai tas ir labi vai slikti. Tas varēja nozīmēt vienu no diviem: vai nu viņš izklaidējas ar draugiem, vai arī dzer ar viņiem. Un es cerēju uz pēdējo variantu, kaut gan tas nebija droši.

Es ielīdu Eimijas gultiņā, apgūlos viņai blakus un apķēru viņu ar rokām. Niecīga gultiņa, kā vienmēr, čīkstēja dēļ svara, bet Eimija, kā vienmēr smējās. Viņa domāja, ka tā ir, iespējams, pati smieklīgākā lieta pasaulē – kā viņas gultiņa "sarunājas". Es nekad viņai neteicu, ka tētim vienkārši nepietika naudas, lai nopirktu viņai labu, stipru gultu.

- Es mīlu tevi līdz mēnestiņam, - katru nakti čukstēja man Eimija, nobučojot mani uz vaiga un piespiežot deguntiņu man pie krūtīm.

- Es mīlu tevi līdz pašam mēnestiņam un atpakaļ, - teicu es, atkal apguļoties uz spilvena.

Lielākajai daļai cilvēku mēs izskatījāmies kā parasta laimīga ģimene.

Bet mēs noteikti tāda nebijām.

- Būs jautri! – centās pārliecināt mani Džeiks, ņemot mani aiz piedurknes. Es novaidējos un pakratīju galvu, cenšoties izvairīties no viņa. The Tigers – mūsu skolas futbola komanda – tikko kā kārtējo reizi uzvarēja, atstājot aiz mums "neuzvaramo" titulu. Tam visam par godu tika sarīkota ballīte pie kāda mājās, un es zināju, ka mana mamma būs dusmīga, ja es uz viņu iešu.

Džeiks no mīļa boyfrenda pārvērtās par nekontrolējamu monstru.

- Nopietni, esmu nogurusi, - meloju es, izliekoties žāvājamies, lai tas izskatītos pēc iespējas pārliecinošāk. Viņš pagrozīja acis un aizveda mani pie sava uzvarētā Chevy, no kura nāca siera čipsu smaka. Es nopūtos ar atvieglojumu dēļ tā, ka man nevajadzēs iet uz ballīti, atrodoties zem Džeika puses spiediena. Viņš zināja, ka es neieredzu šāda veida pasākumus.