Motel 6 [N.J.H.]

[6] Liar, Liar/

Eiverija Holmsa

Derētu teikt, mēs atgriezāmies mājās kā reizi uz to laiku, kad Eimijai pēc grafika bija diendusa, taču tas nemaz nenotika speciāli. Pēc brīnišķīgas kanoe izbrauciena dienas un vienkāršām sarunām Nails mūs aizveda uz nelielu restorāniņu un pēc tam, vēlāk, uz Dairy Queen, kur Eimija gandrīz visiem bija izstāstījusi, ka šodien viņai ir uzvilktas zilas apakšbiksītes.

Eimija bija raudājusi aptuveni kādas desmit minūtes, kad nedaudz uzpilināja saldējumu uz savas mīļās kleitiņas ar Minniju, taču Nails neapjuka un nopirka viņai vēl vienu.

Patiesību sakot bija aizraujoši viņus abus vērot. Es joprojām nevarēju saprast, kāpēc Eimija nebaidījās no Naila. Visu savu dzīvi viņa bija augusi, domājot, ka visi vīrieši ir slikti, taču ar Nailu bija kaut kas savādāks. Kaut kas patiešām neizskaidrojams.

- Tu zini, tev ļoti ir paveicies ar vecāko māsu, kura pavada ar tevi tik daudz laika, Eim, - pateica Nails pa ceļam no Dairy Queen. Es sastingu sēžot viņam blakus pasažieru sēdeklī un palūkojos uz Eimiju. Viņa, savilkusi uzacis, paskatījās uz mani un pēc tam pārveda skatienu uz Nailu.

- Man nav māsas, - iebilda viņa. Mans pulss paātrinājās, un es tajā brīdī sajutu, kā sāka paaugstināties mana temperatūra. Es cerēju, ka spēšu novilcināt šo melošanu ilgāk, nekā bija licies. Bija pagājusi gandrīz tikai nedēļa, kopš tā laika, kad es biju samelojusi Nailam par visu: cik man ir gadu, kas es tāda esmu un kas priekš manis ir Eimija.

- Nē, ir gan, dumiķīt, - pasmīnēja Nails; viņa skatiens bija pievērsts ceļam. Viņam nebija ne mazākās nojausmas par to, kas tobrīd notikās, un es pateicos Dievam par to, ka viņš bija tik neuzmanīgs. Viņš ielaida roku gaišajos matos, nedaudz sabužinot tos, un paskatījās uz mani gaidīdams vismaz kaut kādus paskaidrojumus.

- Viņai ir tikai trīs gadi; es domāju, ka viņa vienkārši reizēm kļūdās, - es muļķīgi pasmējos un aizstiepos līdz aizmugurējam sēdeklim, paglaudot Eimijai kāju. Viņa nosodoši uz mani paskatījās un papurināja galvu, viņas matu cirtas palēcās uz pleciem.

- Ne-e... Man nav vecākās māsas! – viņa uzstāja, pagrūzdama ar kāju Naila sēdekli un sākdama smieties. Es uzmetu viņai skatienu un noignorējot uzelpoju.

- Kā jau es teicu, viņa kļūdās, - pačukstēju es Nailam. Viņš pacēla uzacis, bet vairāk neuzdeva jautājumus, pievēršot visu uzmanību atpakaļ uz ceļu. Es redzēju, ka Eimija uz mani skatījās, sabozusies un uzpūtusi lūpas, taču es nepievērsu tam uzmanību. Es nezināju, ko darīšu, ja Nails uzzinās patiesību, tādēļ es sev teicu, ka tas nenotiks. Es to nepieļaušu.

- Jūs šodien papriecājāties, meitenes? – pajautāja Nails pēc desmit minūšu klusēšanas.

- Jā! – nokliedza Eimija. Es uzmetu viņai asu skatienu un pasmejoties nobolīju acis. Es nebiju pārliecināta, kuram viņa šādi līdzinās, tāpēc ka ne es, ne Džeiks nebijām tik skaļi un neciešami.

- Man vairāk par visu patika kanoe, - klusi atzinos es, atmetot galvu atpakaļ. Es joprojām mēģināju nomierināties pēc melu trauksmes. Cenšoties atrast ar ko varētu nodarboties, es paņēmu telefonu un pārskatīju neatbildētos zvanus un īsziņas. Visi viņi bija no Džeika. Kaklā iesprūda kamols, taču es izdzēsu visu balss pastu un sms. Man vajadzēja izmest viņu no savas dzīves, un es plānoju sākt ar jauna telefona iegādi. Man negribējās, lai viņš kaut kādā veidā būtu mani izsekojis, kaut gan man nebija nojausmas, kā to varētu izdarīt caur manu lēto telefonu.

Mēs nogriezāmies uz Moteļa 6 stāvvietu, un es uzelpoju. Beidzot mēs bijām atgriezušies mūsu numurā, kurā es varēju aizmigt un nedomāt par pašreizējo situāciju. Man patika pavadīt laiku ar Nailu, patiešām patika, taču bija nogurdinoši viņa klātbūtnē valkāt sev virsū svešu masku, veidot jaunu dzīvi, kura sastāvēja no meliem, un, pie tam vēl, mana trīsgadīgā meita vēroja, kā tas viss attīstījās.