Motel 6 [N.J.H.]

[5] Lakepoint View/

Eiverija Holmsa

No rīta mani pamodināja pēkšņas sāpes muguras rajonā. Es novaidējos un lēnām apsēdos uz gultas. Pēdējās atmiņas: tā briesmīgā nakts, tas, kā mēs netīšām uzdūrāmies Motelim 6 un satikām Nailu – viss atausa atmiņā. Galvā nelīmējās kopā tas, kā visas šīs lietas varēja atgadīties pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā, taču fakts paliek fakts: tas ir noticis.

Es pacēlu acis un ieraudzīju mazu kājiņu, karājoties no gultas, ar kuru mani iespārdīja. Eimija vienmēr bija nemierīgi gulējusi, un no manas puses bija muļķīgi domāt, ka mēs vispār ietilpsim šajā gultā. Es jautri iesmējos, papurinot galvu, un piecēlos kājās.

- Labrīt, - pasmaidīja Eimija, parādot savus mazos un vienādos zobiņus. Viņa pastiepās pēc siera bumbiņām un piepildīja ar tiem vaigus. Es uzelpoju un nobolīju acis, paņemot viņu uz rokām un cieši piespiežot pie sevis. – Es esmu kāmis!

Es pamāju: - Tieši tas tu arī esi, mazulīt, - pasmējos es. – Vai tev labi gulējās? Tāpēc ka mammai ne visai.

Eimija saviebās. – Piedod, - teica viņa, spēlējoties ar saviem pirkstiņiem. – Bet es labi gulēju! Lielajā pieaugušo gultiņā, - Eimija paklapēja pa gultas pārklāju. Uz tā bija pilns ar drupatām no siera bumbiņām, kuras viņa tik tikko apēda... brokastīs. Reizēm es jutos kā briesmīga māte dēļ tā, ka nepavisam nebiju stingra.

- Kā būtu, ja mēs apģērbtos? Mēs priekš šodienas izdomāsim kaut ko interesantu, labi? – teicu es. Eimija pamāja un nolēca no gultas, pieskrienot pie sava mazā čemodāniņa. Reizēm es ļāvu viņai pašai izvēlēties un pielaikot sev apģērbu, lai gan lielākajā daļā gadījumu man nācās kaut kā koriģēt viņas izvēli, tādēļ ka viņa vēl joprojām nezināja, kādas lietas drīkst sakombinēt, bet kādas kopā vilkt nedrīkst.

- Lūk šo, - viņa izvilka ārā savu jauno mīļāko rozā krekliņu ar Minnie Mouse. Katru dienu viņa lūdza to uzvilkt. Un es tā arī zināju, ka vajag Eimiju uzmundrināt, tādēļ es padevos un atļāvu, izvelkot no čemodāna džinsus un zeķes.

- Bet tagad pasaki, kas šodien pa dienu, Eim? – pajautāju es. Viņa sabozās, velkot kreklu pār galvu. Es priekš viņas izvilku divus pārus apakšbiksīšu: zilas, uz kurām bija rakstīts "Pirmdiena", un zaļas ar uzrakstu "Otrdiena". Es nespēju noturēties un sāku smieties, kad viņas seja sastinga domīgā skatienā.

- Zilo apakšbiksīšu diena? – nejauši noteica Eimija. Es pasmaidīju un paklapēju viņu, pastiepjot apakšveļu. Katru dienu es centos mācīt viņai kaut ko jaunu, taču parasti viņa visu ātri aizmirsa, tādēļ ka viņai koncentrēšanās bija kā zelta zivtiņai, lai gan tas tik un tā nesa jaunus augļus.

Kad mēs ar Eimiju, beidzot, bijām pabeigušas visas rīta procedūras, es uzvilku džinsus un sporta kreklu, ātri savedu kārtībā matus un uzkrāsojos, kamēr viņa sēdēja pie televizora un skatījās vecās Sūkļa Boba sērijas.

Pēkšņi pie durvīm pieklauvēja, un es pacēlu uzacis. Varbūt, tas ir Nails? Vai tiešām viņam nav vienalga, un viņš no jauna vēlās mani redzēt? Galu galā, viņš tikko mani bija pazinis līdz iepriekšējai naktij... kad mēs – varbūt, bet, varbūt arī nē – nejauši nopļāpājām līdz pulksten diviem.

Runā, ka laiks skrien nemanot, kad tev iet jautri.

Es nedaudz pavēru durvis, lai viņš nevarētu ielūkoties istabas iekšpusē, tāpēc ka tur bija pilnīga nekārtība, un arī tāpēc, ka numurā atradās tikai viena gulta. Bet es taču šeit it kā esmu ar saviem "vecākiem", tādēļ būtu bijis ļoti muļķīgi, ja viņš ieraudzītu mūsu istabu, bet es censtos viņam paskaidrot to, ka mēs visi guļam vienā gultā.