Motel 6 [N.J.H.]

[3] First Impressions/

Eiverija Holmsa

Pēc dažām braukšanas stundām piķa melnā tumsā, gandrīz tukšas benzīna bākas un pilna trauka ar sasaldēto dzērienu priekš Eimijas, kurš tika nopirkts benzīna uzpildes stacijas veikalā, es, beidzot, atradu kaut kādu lētu "Moteli 6", kurš kļūs par mūsu pagaidu mitekli.

- Mēs šeit nakšņosim? – pajautāja Eimija: no krāsvielas tajā dzērienā viņas mēle bija palikusi zila. Es pamāju un atsprādzēju viņu no bērnu sēdeklīša, pārmetot mūsu somas pār plecu. Es pārbaudīju brīvo vietu pieejamību, kuras bija norādītas treknrakstā, kurš kā reizi atradās zem izkārtnes "Mtel 6" (burta "O" apgaismojums nestrādāja), un visas manas bailes izzuda.

Uzsēdinājusi Eimiju uz gurna, es pagrūdu galvenās durvis un nonācu moteļa vestibilā. Pie reģistratūras stāvēja aptuveni piecdesmit gadus veca kundze, smēķēdama cigareti. Kā tikko viņa ieraudzīja mūs, viņa nokratīja pelnus un izmeta izsmēķi tuvākajā pelnu traukā.

- Laipni lūgti Motelī 6, - viņa plati smaidīja, kā tikko mēs piegājām pie galdiņa. – Es ceru, ka jūs bez problēmām atradāt ceļu uz šejieni. – Man gribējās viņai sacīt, ka brauciena sākumā es pat nedomāju, ka nonākšu šeit, bet tā vietā es pieklājīgi pamāju.

- Gribi nedaudz? – pajautāja Eimija, pastiepjot kundzei savu zilo dzērienu. Tā aizsmakušā balsī pasmējās.

- Nē, paldies, mīļā. Kā tevi sauc? – pajautāja viņa, atspiežoties ar elkoņiem pret galdiņu.

- Eimija. Un man jau ir šitik, - nopietnā tonī pateica meitenīte, rādot četrus pirkstiņus. Es smiedamies nolocīju vienu. Viņa vienmēr jauca skaitļus. Es tik daudzas reizes centos iemācīt viņai skaitīt līdz desmit, bet viņa tik un tā jauca kādus divus ciparus.

- Nu, bet es esmu Širlija, un man jau ir diezgan daudz gadu, lai varētu par to runāt skaļi. – Širlija pasmējās pati par savu joku un papurināja galvu, dēļ kā viņas frizūra no deviņdesmitajiem sašūpojās uz priekšu-atpakaļ. – Bet kā sauc tavu mammu?

- Mammīte, - atbildēja Eimija.

- Viņa domāja Eiverija, Eiverija Holmsa, - es pastiepu viņai roku, un Širlija to paspieda ar tādu spēku, ka pat Eimija notrīcēja. – Un mēs šeit esam, lai dabūtu istabu.

Širlija pamāja un pajautāja: - Uz cik naktīm jūs plānojat apmesties?

- Em... - es piekodu apakšlūpu. Es pavisam par to nebiju padomājusi. – Mēs neesam pārliecināti. Drīkst es vienkārši maksāt par katru nedēļu? – es pacēlu uzacis, baidoties, ka viņa man atteiks. Es zināju, ka ja nevarēšu palikt šeit, galu galā mums ar Eimiju nāksies gulēt mašīnā, ko es ne visai gribēju.

Širlija pamāja un atbildēja: - Viena nedēļa jums maksās 500 dolārus. – Es parakņājos savā noplukušajā makā un izvilku no turienes skaidro naudu. – Lieliski, lūk jūsu atslēga, - teica Širlija, pastiepjot man atslēgas no numura. Es, pasmaidot, tās paņēmu. – Jums ir trīsdesmit sestā istaba. Ja jūs atgriezīsieties hallē, tad pa kreisi ieraudzīsiet kāpnes, kuras aizvedīs jūs uz otro stāvu. Jūsu durvis ir piektās uz priekšu pa koridoru.

Es pamāju un atvadījos no Širlijas. Un tikko kā mēs pazudām aiz durvīm, viņa aizdedza vēl vienu cigareti. Labi, ka Eimija neko par to nepajautāja, tāpēc ka es tik tiešām nezināju, ko viņai atbildēt. Ja es būtu pateikusi, ka tas ir slikti, viņa būtu atvērusi savu lielo bērna mutīti un sākusi lasīt Širlijai notāciju.

- Man būs liela gultiņa? – pajautāja Eimija, kad es tiku galā ar slēdzeni un pagriezu rokturi. Man, godīgi sakot, nebija ne mazākās nojausmas par to, ko varētu sagaidīt, jo es nekad neesmu bijusi līdzīgās vietās. Viss, ko es zināju, - bija tas, ka Motelis 6 – pats lētākais apkaimē, un man ar to pietika.