Mana nepareizi pareizā pasaule. [Blogs?]

Vēstule #3

Sveika Mīlestība!

Nu ir Tava kārta, piedod, ka rakstu Tev pēdējai. Tā nu sanāca. Diemžēl es īsti nezinu, ko Tev rakstīt, ko stāstīt, jo vel neesmu Tevi tā īsti satikusi un iepazinusi.
Tu esi manas Mammas acīs, manas Vecmammas smaidā. Es Tevi jūtu draugu vārdos un apskāvienos. Es Tevi esmu satikusi tikai tādu. Gribētu redzēt Tevi arī no citas puses. Bet man atliek vien gaidīt, te palīdzēs Tavs brālis Laiks. Es centīšos būt pacietīga un gaidīšu, kad pienāks mans laiks Tevi iepazīt pilnībā. Bet tagad man atliek vien sapņot un iztēloties kāda Tu esi. Manā iztēlē tu esi maza meitenīte, kura šūpojas šūpolēs un izstaros rozā gaismu. Katrs, kurš kaut reizi ir bijis tavā tuvumā jūt siltumu un drošību. Ceru, ka nebūšu safantazējusi pārāk daudz, un galu galā nebūšu vīlusies.
Arī tev cilvēki cenšas atrast zinātnisku izskaidrojumu. Viņi saka, ka tu esi tikai ķīmiska reakcija mūsu organismā, bet es negribu visu sarežģīt, esmu sapņotāja. Man ļoti nepatīk visi grūtie termini un izskaidrojumu, es gribu, lai visam ir viegls un skaidrs izskaidrojums, tāpēc Tu man esi maza, mīļa meitenīte, kura reizēm kašķējas un dara muļķības.
Tev man tomēr atradās arī kāds lūgums. Nesagrozi man galvu, un nemaini mani. Es gribu palikt tāda, kāda es esmu, drusku bērnišķīga, ar saviem niķiem un stiķiem.
Nepamet mani, esi vienmēr līdzās.

Daudz mīļu buču,
Beāte.