Mana nepareizi pareizā pasaule. [Blogs?]

13 Iemesli Kāpēc

Nesen noskatījos seriālu, kurš izgāja tikai šogad (2017.). "13 reasons why" šis seriāls uzdzen pārdomas, un es gribu padalīties, centīšos iztikt bez spoileriem, ja kāds nav redzējis un vēlas noskatīties, bet neko nesolu. Nav iespējams runāt par seriālu neiedziļinoties detaļās.
Sākumam, par ko tad ir šis #realteenagestory. Nav jau tā, ka visi skolēni izjūt to, kas ir parādīts seriālā. Varbūt tikai daži punkti piepildās dzīvē, un tikai ar retumis viss notiekošais stāstā. Seriāls ir filmēts pēc grāmatas motīviem. Grāmatu neesmu lasījusi, bet kādu dienu visdrīzāk izlasīšu.
Stāsts griežas ap vienu meiteni, kura izdarīja pašnāvību, bet pirms nāves atstāja 13 ierakstus, kāpēc viņa nomira. Katrā ierakstā bija aprakstīta viena situācija, viens cilvēks, viens iemesls. Bet viss tiek rādīts no viena puiša skatapunkta, kurš ir kind of īpašs. Viņš klausās katru kaseti (ieraksti ir uz kasetēm, jā, jā #oldschool). Tiek aprakstīti viņas klasesbiedri un es varu piekrist, tas ir vienkārši drausmīgi, ko ar viņu darīja, kā par viņu ņirgājās. Visu pilnībā nepārskaitīšu, bet daļu tomēr pieminēšu.
Pirmajās kasetēs ir diezgan sīkas lietas, kuras varētu notikt ar jebkuru, pat bieži notiek mūsdienās, tāda nu ir pusaudžu dzīve, sūra, grūta. Bet ar katru kaseti viss pasliktinās, tur var dabūt psihisku traumu vien esot skatītājam, es nevaru iedomāties, kā ir būt viņas vietā, kā būt upurim. Bet es pacentos ielikt sevi gan Hannas vietā (meitene, kura izdarīja pašnāvību), gan Kleja vietā (puisis, kurš klausījās kasetes, ceru, ka pareizi uzrakstīju viņa vārdu).
Manuprāt pati Hanna sevi ievilka tajā putrā. Viņa no paša sākuma sapinās ar nepareizajiem cilvēkiem. Varbūt, ja viņa pieņemtu savādākus lēmumus, viņu nenovestu līdz pašnāvībai. Bet šajā situācijā ne tikai meitene ir vainīga. Vainīgo ir vairāk kā 13.

12 no iemesliem bija viņas vienaudži, viņas klasesbiedri, bet 13. bija viens pieaugušais. Man liekas tajā vainīgo sarakstā viņa varētu ielikt arī savus vecākus. Es skatījos tās visas sērijas, un es nevaru izprast viņus. Varēja redzēt, ka viņiem ir svarīga viņu meita, un tomēr viņiem vairāk interesēja pašu bizness. Viņi ir papildus iemesls, kāpēc viņu meita nomira. To viņi pēc tam sev pārmet un moka sevi. Bet tajā pašā laikā, viņi cenšas atrast citus vainīgos un attaisnot sevi.
Tagad parunāsim par Kleju. Viņš no sākuma tika parādīts kā balts un pūkains pai-puisīts. Bet tā gluži nebija, kaut gan, kā pati Hanna teica viņa ierakstā, viņam īsti nebija vietas tajās kasetēs, viņa vienkārši gribēja, lai viņš zinātu, kas ar viņu notika, viņš bija visnevainīgākais no visiem, jo viņš mīlēja meiteni, tiešām mīlēja, tikai baidījās no savām jūtām.
Klejs bija vienīgais, kurš bija ierakstos un centās atrisināt visu, centās palīdzēt meitenei pēc viņas nāves (tas izklausās stulbi) bet viņš darīja pareizi. Visi baidījās par savu reputāciju, bet viņš gribēja attīrīt savas draudzenes reputāciju. Filmā tika parādīts, cik ļoti viņam sāp. Cik grūti viņam ir dzirdēt viņas balsi. Sad love story. Un visstulbākais (viena no visstulbākajām lietām) ir tas, ka viņi viens otru mīlēja, tikai neprata atrast pareizos vārdus, pareizajā laikā. Te parādīja, ka pareizie vārdi īstajā laikā, tik tiešām, var izglābt kāda dzīvību. Man tik ļoti škrebināja, tik ļoti gribējās iekliegties: "Hei, pasaki viņai, apstājies, pagaidi, parunā. Dari kaut ko! Neej prom!"

Meitenes ir sarežģītas būtnes, bet puišiem jau būtu jāiegaumē, ja meitene saka, lai viņu atstāj vienatnē, dziļi sirdī viņa grib, lai ar viņu paliek, lai viņu uzklausa, lai samīļo un nomierina. Tas mums - meitenēm - ir nepieciešams. Mums vajag tos mazos komplimentiņus. Jebkurai meitenei vajag, lai arī ko viņa teiktu. Mēs esam pretrunīgas. Mēs sakām to, ko nedomājam, lai pārbaudītu puišus. Un viņi idioti aizskrien vienkārši prom.
Protams ir arī tādi gadījumi, kad labāk iet prom. Mēdz būt tādi kretīni, kuriem labāk aiziet prom. Viss ir pārāk sarežģīti, lai runātu par meiteņu loģiku. Tā vienkārši ir jāpieņem un jācenšas saprast. Un + katrai meitenei ir sava loģika. Whatever. Atgriežamies pie tēmas.

Visvairāk man iespārda skolas reakcija. Kad Hanna nomira, viņi sāka izkarināt plakātus skolā "nedariet pašnāvību" un blāh blāh blāh. Nu c'mon. Tas nevienu neapstādinātu. Varbūt drīzāk tas palīdzētu kādam pieņemt galīgo lēmumu, ka vajag izdarīt. Šādi plakāti izaicina. Tie tā arī sauc "Hei, redzi, te ir rakstīts, ka pašnāvība ir slikti, ka to nedrīkst darīt. A tu davaj pamēģini, tas ir viegli, vajag tikai drusku pārgriez vēnas..."
Jums tā neliekas? Es esmu vienīgā, kura tā uzskata? Jebkurā gadījumā manas domas par pašnāvību kā tādu nemainās : tas ir stūlbi, to dara tikai tie, kas ir galīgi vāji zaķpastalas. Taisa pašnāvību tie, kas baidās no dzīves, no nākotnes, un tas nav pareizi. Normāli ir baidīties mirt, it īpaši jauniem cilvēkiem - pusaudžiem, bet tagad visi baidās dzīvot. Un kāpēc? Kāpēc katru gadu mirst tik daudz jaunu cilvēku?

"Latvija izdarīto pašnāvību skaita ziņā (uz 100 000 iedzīvotāju) atrodas 3. vietā Eiropas Savienībā. Turklāt šo pozīciju mūsu valsts ieņem ilgstoši. Pusaudžu pašnāvību skaita ziņā esam 6. vietā ES. Latvijā 15-19 gadu veciem jauniešiem suicīds ir biežākais nāves cēlonis."

Ja jau rakstu par kaut ko tādu, tad drusku ir jāieguglē, kas notiek. Nu tad lūk oficiāli dati. Jums šķiet, ka tas ir normāli? Man gan tā neliekas.

"Bīstama tendence, kam jāpievērš uzmanība, ir bērnu un jauniešu suicīds un tā mēģinājumu skaits. Pašnāvības biežāk veic zēni, bet pašnāvības mēģinājumi biežāk bijuši 10-14 gadus veciem zēniem, 20-24 gadus veciem jauniešiem un 15-19 gadus vecām meitenēm."

Kādā sakarā? 10-14 gadi. Kāds pie velna var būt iemesls? Kāds konfekti atņēma? Atslēdza internetu? Skolotāja ielika sliktu atzīmi? Ak jā, šajā vecumā mūsdienās sākas lielā mīlestība, kura mēdz pēkšņi aprauties. Man nāk vēmiens. Tas ir tik fu%#ing stūlbi. Wtf? Cilvēki, nopietni!? Kas notiek?
Es atzīstos pati ietilpstu grupā "15-19 gadīga meitene". Bet es, velns parāvis, nesaprotu, kāds var būt pašnāvības iemesls. Nesaprotu un punkts. Man par pašnāvību domas ir tīri teorētiskas. Pareizāk sakot, es nedomāju par pašu pašnāvību, es domāju par nāvi kā tādu. Kas ir nāve? Kas būs pēc tam? Hz. Un es šobrīd arī negribu pārbaudīt.

Jā, dzīve mēdz būt grūta. Dažreiz ir negodīga, verbūt biežāk kā dažreiz. Bet nopietni, viss ar laiku uzlabojas. Pēc lietainām dienām nāk saulainas. Vaitad ne tā?
Es domāju, ka Hannai būtu jāuzgaida, viņas dzīve uzlabotos. Viņa varēja nodzīvot labu dzīvi... varēja. (Neņemsim vērā to, ka tā ir izdomāta persona, whatever, es apspriežu seriālu, kur uz brīdi visi varoņi kļūst īsti.)
Labi es drusku novērsos no sākotnējās tēmas.

Skola centās labot sekas. Kaut kur, es neatceros kur, es dzirdēju gudru frāzi. Tā skan kaut kā tā, nu doma vopšim ir tāda: "Kāda jēga ir labot sekas? Bija jādomā iepriekš." Man liekas tā frāze bija galīgi savādāk pateikta, bet whatever. Galvenais, ka ir saprotams, ka runa ir par sekām. Pēc šīs sadzirdētās frāzes, es aizdomajos.
Hei, tik tiešām! Kāpēc visi sāk domāt tikai tad, kad viss jau ir noticis. Un pēc tam cenšas kaut ko labot.
Tas ir tā pat kā, ja nomet glāzi, tā saplīst tūkstoš gabaliņos. To nav iespējams vairs salīmēt. Nav iespējams, jo tā nokrita un sasitās, to nav iespējams mainīt. Punkts.

Whatever, šis raksts sākās ar seriālu un beidzas ar to kā es monologā nosodu pašnāvniekus. Bet tas taču ir saistīts, vai ne? Seriāla tēma ir tāda, to nevar samainīt.

Runājot par pašnāvību. Pagaišajā ierakstā es izliku dzejoli. Gribu drusku to paskaidrot. Es vakar skatījos šo seriālu. Un kad gāju gulēt, es nevarēju ilgi aizmigt, visādas domas grozijās. Un tur tieši bija sērija, kur Hanna sacerēja dzejoli. Tajā dzejolī viņa ietvēra suicidālas notis. Un es padomāju "Kāpēc man nepameiģināt, tas taču mūsdienās ir stilīgi." Nu un šādi domājot man radās pirmās rindiņas. Es nolēmu nepazaudēt tās, tāpēc pierakstīju. Kad sāku rakstīt, galvā izveidojās viss dzejolis. Es to sacerēju un publicēju.
Jā, vakar(drīzāk tas bija jau pēc pusnakts, tāpēc precīzāk būtu šodien(?)) man bija bēdīgi. Manī sakrājās daudzas pārdomas. Un jūtas ir manas, bet es tā nejūtos tagad. Es neesmu dzejniece, un tur nav pat atskaņu, bet man tīri labi patīk kā sanāca.

Te ir pāri 1000 vārdiem un man palika labāk, jo es esmu izteikusies. Nezinu vai kāds izlasīs tik tālu, bet paldies, ka uzklausīji to, kas man ir sakāms. Protams es varētu šeit rakstīt vēl un vēl, bet atstāšu pāris kutelīgas domas pie sevis. Gaidiet turpinājumu! :)
Varbūt Tev radās kādas pārdomas? Raksti komentāros! 👇🏼