Uzdevums

1

Burvju Akadēmija.

Vieta, kur visi, kuri interesējās par burvjiem, grib nokļūt. Es biju viena no tiem, un nu es esmu tikusi šajā prestižajā akadēmijā.

Ieejot ēkā es paskatos apkārt. Visi izskatās kā parasti pusaudži. Visi puiši ir džinsos un t-kreklos. Meitenes arī. Tāpat kā es - man ir pelēkas kedas ar zaļām svītrām, gaiši zili džinsi un balta maika. Vienīgais, kas man atšķiras - zilās acis. Skatoties visiem acīs, es neredzu nevienu citu zilu acu pāri. Un blondi mati arī ir diezgan reti.

Eju uz pierakstīšanās zāli, nostājos rindas galā. Te ir stingra uzraudzība - mums visiem jāiet cauri kaut kādiem, manuprāt, ļoti briesmīgiem vārtiem. Man priekšā ir vismaz desmit citas meitenes, tāpēc ir jāgaida vismaz divdesmit minūtes, kamēr tieku līdz lielajiem un svešajiem vārtiem.

-Labdien! - pieklājīgi saku.

Kundzīte, kura tur stāv, vienaldzīgi košļā košļājamo gumiju un ieskatās manās zilajās acīs. Tad, paņēmusi no kastītes divas lēcas, burtiski iesprauž man tās acīs. Tās, to negaidīdamas, sāk asarot.

- Neraudi nu,pastarīt. - kundzīte pasmīn.

- Es neesmu pastarīte! - atcērtu un eju cauri vārtiem. Tur viss norit bez aizķeršanās. Aiz vārtiem mani gaida cita sieviete.

- Vārds? - viņa jautā.

- Elodija Džeksone. - atbildu un skatos kā viņa informāciju ieraksta savā planšetdatorā.

- Virziens?

Šajā akadēmijā ir iespējami trīs virzieni - materiālais, garīgais un noslēpumainais. Tiesa,lielākā daļa iet uz materiālo virzienu, jo tajā pats vari redzēt, vai tev iznāk, vai nē. Tur ir vieglāki uzdevumi,piemēram, ar domu spēku jākustina glāze vai jānogāž kāds no kājām.

Bet man labāk patīk garīgais virziens, jo tur tu vari, un vajag, iepazīt sevi un saprast sevi. Šajā virzienā ir jāiemācās ietekmēt citu domas, kas, manuprāt, ir ļoti noderīgi.

- Garīgais. - atbildu un redzu, ka sieviete ir nedaudz pārsteigta. Tātad pirmās desmit meitenes aizgāja vai uz materiālo, vai noslēpumaino virzienu.

- Lielākās bailes? -viņa jautā.

- Nāve. - saku, un nodrebinos.

Viņa uzmet man skatienu. - Konkrētāk?

- Slīkšana,vispār jebkas, kur pietrūkst gaisa. - saku.

Viņa pakrata galvu un pieraksta visu planšetdatorā. Es stāvu blakus, jo nezinu, kas jādara vai kur jāiet. Kad sieviete ir visu sarakstījusi, viņa man parāda uz netālām durvīm, kur man jāiet.

Ieejot pa durvīm,redzu telpu, kas līdzinās uzgaidāmajai telpai slimnīcās. Tajā ir apmēram divdesmit krēsli, bet aizņemts ir tikai viens. Tajā vienīgajā sēž puisis, ar melniem matiem un patumšu ādas krāsu.

Apsēžos pretējajā telpas galā, vēl joprojām nesaprazdama, kam šī telpa domāta.

- Tu esi uz garīgo virzienu? - puisis pēkšņi jautā, ar nelielu akcentu.

Pamāju ar galvu. - Tu arī, vai ne?

- Jā, - viņš pasmaida. - Kā Tevi sauc?

- Elodija, Tevi?

- Mani sauc Nikolass, - viņš pārsēžas man blakus. - Cik Tev gadu?

Pasmaidu. - Nav pieklājīgi to jautāt meitenēm.

- Oki Doki, - viņš saka un atvainojoties paceļ abas rokas. - Man ir septiņpadsmit. Tas tā, ja interesē.

- Nu labi, man ir sešpadsmit. Un es zinu, ka Tev tas interesē. - saku un ieskatos viņam acīs. Tās ir zaļas.

Viņš uzķer manu skatienu. - Tās ir lēcas, kuras man iebakstīja. Vispār man ir zilas, bet cik skatos, nevienam te nav zilas acis. Interesanti.

Pamāju ar galvu. - Man arī ielika lēcas. Laikam tāpēc, jo dabīgi man arī ir zilas.

Nikolass pamāj ar galvu. Telpā ienāk smaidoša sieviete un saka, lai mēs sekojam. Mūs aizved uz baltu istabu, kurā ir divas gultas, galds ar vienu krēslu,un skapis. Mēs tajā dzīvošot.