Uzdevums

9

-Pēc 10 minūtēm būtu jāpasauc Elodija un Deivids. Tas paliek interesanti. Varbūt būs ne... -

Sarāvos un paskatījos uz Deividu. Nez vai viņš to dzirdēja?

- Tu arī to dzirdēji?

Jā, arī viņš bija to dzirdējis. Pamāju Deividam ar galvu un viņš apstulba. Laikam par to, ka dzirdēju viņa jautājumu.

- Ei, kas jums tur notiek? -Eimija jautā, kad pamana, ka abi sēžam sastinguši un skatāmies viens uz otru.

Pieceļos no gultas un uzreiz dodos pie Sendijas, jo viņa bija tā, kas runāja manā galvā.

Deivids arī pieceļas. - Tu jau iesi?

- Jā.

Deivids man seko un drīz vien nonākam pie skolotāju kabineta durvīm. Kad es sniedzos pēc roktura, durvis atveras un priekšā nostājas Sendija.

- O, jūs te? Tikko grasījosiet pēc jums.

Deivids pamāj ar galvu. - Jā, mēs zinām.

Sendijas acu skatiens mainās.No samulsuša uz izbrīnītu. Pēc dažām sekundēm viņa aicina mūs iekšā. Aizejam uz to pašu kabinetu, kur iepriekš es Sendijai stāstīju par manu pirmo sasniegumu. Tikai tagad tas vairs nav sasniegums, un šajā telpā ir vēl viens vīrietis. Tas pats, kuru pirmajā reizē aizvilka uz citu telpu. Paskatos uz viņu, un viņš jau mani pēta. It kā novērtētu, vai censtos kaut ko saskatīt. Tad viņš tāpat nopēta arī Deividu, un arī viņš to pamana.

Sendija apsēžas un arī skatās uz mums.

- Gribat kaut ko pastāstīt?  -viņa jautā.

Paskatos uz viņu. - Ko tad?

Viņa pasmaida. - Piemēram, ka jūs savos prātos viens otram sūtat ziņas.

Vīrietis paskatās uz Sendiju un viņa lepni atbild skatienam. Es ar Deividu saskatos.

- Man teica, ka skolotājiem nav atļauts lasīt skolēnu domas. - saku un sakrustoju rokas.

Sendija manāmi apraujas un beidz smaidīt. - Jā, bet...

- Tā vienkārši nedrīkst. -Deivids pievienojas.

- Labi. Bet par ārdurvīm? -Sendija vaicā.

Es ar Deividu atkal saskatos. -Kā Jūs par to zināt?

Sendija nedaudz pasmaida. - Tam rokturim ir sensors. Paziņo, ka kāds tur ir. Paskatījāmies kamerās - Elodija.

Pamāju ar galvu un paraustu plecus.

- Neko par to neteiksi? -Sendija prasa.

Noraidoši pamāju ar galvu. - Ko es varu teikt?

- Nu labi. Tad viss. - Sendija saka un pieceļas no krēsla.

Abi ar Deividu pamājam ar galvu un dodamies ārā.

-Tu redzēji kā tas vīrietis mūs pētīja?- Deivids jautā.

- Jā. Kad pirmo reizi biju tajā kabinetā, viņu vienkārši aizvilka prom.- atbildu.

Deivids paskatās uz mani un pasmejas. - Pie šitā būs jāpierod.

Pasmaidu un piekrītoši pamāju ar galvu. Ieejam atpakaļ Deivida istabiņā, kurā ir Eimija un meitene ar gariem, melniem matiem. Tātad Džeida.

- Nu kur jūs tā pazudāt? -Eimija nedaudz bēdīgi saka.

Apsēžos viņai blakus. -Sendija sauca.

Eimija ir nedaudz noskaitusies.- Kaut kā nedzirdēju, ka jūs sauktu.

Deivids apsēžas savā gultā un nedaudz pasmejas. - Tieši tā.

- Ugh, visas šitās jūsu domu lasīšanas! - Eimija nokaitināti saka un paskatās uz mums. Un tad sāk smieties.

- Viņi jau lasa domas? Kā? - kāds saka.

Paskatos uz Džeidu, tā varēja būt tikai viņa. Meitene paskatās uz mani ar izbrīnītu skatienu, laikam saprata kas notiek.

- Jā. - atbildu un pasmaidu.

Pēc maza laiciņa viņa iziet no istabas. Deivids sāk smieties.

- Deram cik ilgs laiks paies kamēr visi uzzinās? - Deivids saka un paskatās uz Eimiju.

Eimija atmet ar roku. - Nav jēgas, viņa gan jau ir paspējusi visiem pateikt.

Pasmejos un apskatu istabu.

- Jums arī nav pulksteņa, -saku. - Man likās, ka tikai manā istabiņā nav.

Eimija pamāj ar galvu. - Jā, nekur neesmu redzējusi tādu. Dīvaini.

- Ja jau viņi tiešām kontrolētu mūsu prātus, tad priekš kam pulksteņi? Viņi pusdienlaikā izdomātu, ka mums jāiet gulēt, un mēs aizietu. -Deivids saka.

Eimija nesaprotoši paskatās uz Deividu. Viņš ar tādu pašu skatienu atbild.