Uzdevums

12

- Bet ko Tu gribi, tad nebija tādu tehnoloģiju kā tagad! - Deivids saka un apsēžas gultā.

Eimija novicina rokas. - Kā cilvēki vispār dzīvoja?

Salieku savas mantas skapī un apsēžos gultā. Kā es varēšu dzīvot kopā ar cilvēkiem, kuri,iespējams, visu laiku lasa manas domas un kuri, pilnīgi noteikti, visu laiku domā.

- Par to neuztraucies. Gan jau nebūs tik traki. - Deivids nopietni saka.

Paskatos uz viņu. - Tu jau to izdarīji.

Deivids parausta plecus un bēdīgi pasmaida. Eimija nesaprotoši paskatās un tad domīgi pakrata galvu.

Es nopūšos. - Ja vien mēs zinātu kā to visu kontrolēt. Dažreiz var sanākt ļoti neveiklas situācijas.

Eimija uztver manu domu un pasmejas. Pasmaidu un apsēžos gultā.

Uz mazu brīdi ir neliels klusums, bet to pārtrauc skaļa sirēna.

- Kas notiek? - Eimija nedaudz izbijusies vaicā.

- Es nezinu, - saku un paraustu plecus. - Jāaiziet jāpaskatās.

Pieceļos un, kad esmu pie durvīm, pieceļas arī Deivids un pati Eimija. Izejam pa durvīm un ejam uz zāli, kur notika mūsu pirmais ''uzdevums''. Tur divi vīrieši velk prom to vīrieti, kuru aizveda prom, kad es gāju pie Sendijas runāt par maniem pirmajiem sasniegumiem.

Deivids pasmejas un es paskatos uz viņa pusi.

- Viņu vilka prom arī tad, kad es iegāju Sendijas kabinetā.

Nedaudz dusmīgi paskatos uz viņu. - Tu atkal lasīji manas domas?

- Varbūt. - Deivids saka un nevērīgi parausta plecus, it kā tas nebūtu kaut kas īpašs.

- Tad mēs varam viņu saukt par vilcēju? - Eimija pasmejas. - Gan jau viņu bieži vilks.

Pasmaidu un mēs dodamies atpakaļ uz istabu.

Tikko biju apsēdusies gultā, kad kāds jau klauvēja pie durvīm. Par cik Deivids ir vistuvāk durvīm, viņš tās atver. Tur stāv Sendija.

- Eimija varētu atnākt uz mazu laiciņu? - viņa, bez jebkāda ievada, prasa.

Eimija pakrata galvu un iziet. Iedomājos, ka Sendija grib ar viņu runāt par to pašu, par ko runāja ar mums.

Paskatos uz galdu. Par cik mums visiem ir tikai viens galds, tur stāv gan manas, gan Deivida, gan Eimijas mantas. Cik nu mums viņu ir. Bet man šķiet, ka viens konkrēts priekšmets bez maz vai mirdz.

Bildes rāmītis.

Mana mamma, brālis un... tētis. Mamma jau bija stāvoklī, laikam septītajā mēnesī. Neilgi pēc tam tētis atbrauca uz šejieni.Man šķiet, ka viņš bija ļoti jauks, savādāk jau mamma ar viņu neprecētos. Kaut es viņu būtu satikusi.

- Man ļoti žēl. - dzirdu kādu sakām.

Paskatos uz aizmuguri un redzu Deividu, kas neveikli un bēdīgi smaida.

- Man arī. - atbildu un apsēžos savā gultā.

- Esmu diezgan drošs, ka viņš būtu bijis labs tētis.

-Bet neko jau nevar mainīt, vai tad var? - saku un noliecu galvu.

- Nevar. Es arī nekad neesmu saticis savu tēvu. Viņš gāja bojā pirms piedzimu. - Deivids saka un sakņup.

Paskatos uz viņu. Mēs esam ļoti līdzīgi. Vismaz viņš mani saprot.

Lēnām pamāju ar galvu. - Man žēl.

Iestājās klusums, līdz ienāca Eimija. Viņa sajūt saspringto un bēdīgo atmosfēru istabā. Tas neliedz viņai runāt.

- Par ko runājat? - viņa prasa.

-Lai nu ko, bet to gan es nevēlos.- dzirdu Deividu domājam.

Eimija paceļ rokas. - Labi, tikai mieru.

Deivids iziet no istabas. Iedomājos, ka viņam tēta tēma ir diezgan sāpīga, tāpat kā man.