Uzdevums

11

Apsēžos blakus Nikolasam un viņš pasmaida.

- Kur Tu visu laiku biji? - viņš jautā.

Paskatos uz viņu. - Pie Deivida un Eimijas. Arī pie Sendijas, viņa bija pasaukusi parunāties.

- Par ko?

Novēršu skatienu. Es zinu, ka viņam nepatīk, ka kāds jau kaut ko prot, bet viņš vēl ne.

- Par panākumiem, par jaunumiem.

Nikolass pamāj ar galvu un pievēršas Roba un Džeidas sarunai. Viņi runā par kaut kādu jaunu vielu, kas liek lietām lidot.

Kāds apsēžas man blakus. Eimija. Un pretī apsēžas Deivids. Klusējot ēdam, līdz pie galda atnāk Sendija.

- Ir veiktas nelielas izmaiņas. Elodija ar Džeidu apmainīsies ar istabiņām.

Paskatos uz Džeidu, bet izskatās, ka Nikolass ir vairāk aizskarts, nekā Džeida.

- Ko? Kāpēc? - Nikolass nesaprotoši prasa.

Sendija auksti paskatās uz Nikolasu. - Jo Elodijai, Deividam un Eimijai jau ir panākumi.Domājam, ka būs labāk, ja viņi visi dzīvos vienā istabā.

Deivids noraidoši pakrata galvu.

- Es nojūgšos. - viņš klusi saka.

Piekrītoši pamāju ar galvu. Paskatos uz Deividu un izskatās, ka arī viņš nav īpaši priecīgs.

- Nekas traks jau nevar notikt, vai ne? - prasu un nedaudz pasmaidu.

Eimija piekrītoši pamāj ar galvu un sasit plaukstas. - Būs jautri!

Savā ziņā, kas gan jautrs tur var būt? Kāds visu laiku lasa Tavas domas un Tev pašam ir jāsadzīvo ar vēl divu cilvēku domām. Apmēram, ja Tev būtu trīs smadzenes. Es pat savas nevaru izturēt.

Paēdu pusdienas un devos un savu istabiņu, lai savāktu mantas. Cik nu man tādu ir.

- Tagad vairs nevarēsi pārdomāt dzīvi, pirms ej gulēt. - Nikolass, tikko ienākdams, saka.

Pasmaidu un piekrītoši pamāju ar galvu.

- Es šaubos, vai es vispār varēšu domāt. - saku un paskatos uz Nikolasu.

Viņš parausta plecus. - Nezinu kā tas ir.

Abi pasmaidām un es izeju no istabiņas. Pretī nāk Džeida, viņas melnie, garie mati, kuri nosedz visu muguru, ir iemesls, kāpēc es ienīstu visu savu eksistenci.

- Veiksmi izturēt tos abus,viņi visu laiku klusē, bet dīvaini saskatās. - Džeida brīdina un pasmejas.

Pakratu galvu. - Veiksmi ar Nikolasu, viņš visu laiku runā.

Pirms Džeida ieiet savā jaunajā istabiņā, viņa pasmejas. Dodos uz Deivida un Eimijas istabiņu un pirms līdz tai tieku, dzirdu kā Džeidas fakts par klusēšanu nepiepildās.

- Es Tev saku, ka Harijs Poters iznāca 2001. gadā! - Džeida skarbi saka.

Deivids noraidoši pakratīja galvu. - Nē! 2001. gadā iznāca pirmā filma. Bet es runāju par grāmatu! Tas bija 1997. gadā.

Ieeju istabiņā un skatos, kā abi strīdās.

- Elodij! Tu esi klāt. Tu zini kurā gadā iznāca Harijs Poters? - Eimija nedaudz atviegloti prasa.

Paraustu plecus. - Grāmata vai filma?

- Grāmata! - Deivids un Eimija reizē atbild.

- Tad Deividam taisnība, tas bija 1997. gadā. - saku un paraustu plecus.

Man nav lielas intereses tik vecās grāmatās. Tā tiek uzskatīta par klasiku, bet viņu izdeva jau pirms gandrīz simts gadiem. Jādod iespēja kaut kam jaunam. Lai gan bieži tas jaunais vairs nav grāmata. Viss ir gadžetos.

Deivids un Eimija turpināja runāt par Hariju Poteru un cik labas ir filmas. Cik tās esot vecmodīgas un cik ļoti slikti esot specefekti.